Pāriet uz galveno saturu

Viļņa. Gandrīz bez komentāriem


Nav jau pirmā reize, kad būts mūsu dienvidpuses kaimiņvalsts Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Nieka 300-un-vēl-mazliet kilometri starp mūsu galvaspilsētām, nieka trīs-un-vēl-mazliet stundas ar automašīnu, bet ikreiz tā šķiet savādāka. Šoreiz - starp stikla debeskrāpjiem un baznīcām vēl citi pārsteigumi. Braļukas nudien teju kā kaleidoskopā šķiet mainām savu pilsētu. Iesaku aizbraukt, lai gan man viņu ceļi nemaz tik jauki vairs nešķiet. Laipni lūgti manos iespaidos!


Šī bija pirmā reize, kad Viļņu ieraudzīju kā trīsgalvainu pūķi, kā dīvainu dažādu pagātnes laiku trīsvienību: Padomju laika patosa pilnās skulptūras ar kādu mistisko Strādnieci un tikpat mistisko Kolhoznieku (vai Kareivi, tas pēc izvēles), baznīcām un krustiem to smailēs, kas redzami teju no jebkura skatpunkta, un 21. gadsimta stikla debeskrāpjiem.  Šie foto, manuprāt, labi ilustrē gadsimtu un laikmetu kišmišu. Būtu interesanti uzzināt, kā ir ar pašu leišu identitāti šajā pretrunīgajā trijstūrī. Un vēl es gribētu zināt, kā kapitālismā sader kopā reliģija ar pieclitu tē-krekliem lupatplacī baznīcpriekšā.

Laikmetu pretstati
Lupatplacis baznīcpriekšā
Greznums, ko tur noliegt
Greznums un leģendas 
Krūzīšiela:)
Un viena tējkanniņa:)
Mobilā policija?
Bez komentāriem! Veikala apsardze!




Visbeidzot - vēsture ir dzīva. Modernā interpretācijā es teiktu, ka meitenei rokā ir iPad's, bet puisim - jogas paklājiņš. Paši gan labi zinām, ka tā gan nav patiesība...
Viļņa - kontrastu galvaspilsēta.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav

Par pasauli bez sākuma un beigām (muļķa cilvēkam)

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.