Pāriet uz galveno saturu

Bērnu grāmatas Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā 2


Diezgan pārliecinoši var teikt, ka pirmsskolas vecuma bērni grāmatas paņem rokā tāpēc, ka lasīšana ir vairāk kā kolektīvs pasākums kopā ar vecākiem, vecvecākiem vai bērnudārza audzinātājiem. Šajā vecumā lasīšana bieži vien ir bilžu lasīšana, kas nebūt nav mazsvarīgi valodas un iztēles attīstīšanai. Iepriekšējā rakstā izteicos par šim vecumposmam domātajām bērnu grāmatām, kas ir mana Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā, taču tagad laiks pievērsties pavisam citiem lasītājiem - mazajiem tīņiem.



Tie, kuri jau ir iemācījušies lasīt, reti ir "ar varu" piedabūjami pie lasīšanas, ja grāmata viņus nesaista. Un kāds gan ir prieks no lasīšanas, ja tā ir uzspiesta? Tieši tāpēc priecājos, ka katrai paaudzei tomēr ir "savi" varoņi un stāsti, lai arī cik līdzīgi tie mums, pieaugušajiem, šķiet. Gandrīz ar 100 % pārliecību varu apgalvot, ka 2012. gads Latvijas lasošo mazo tīņu vidū ir bijis Gregomānijas gads, turklāt Gregs ir tas varonis, kura piedzīvojumus ar aizrautību esam lasījuši arī mēs, pieaugušie (un te nu filozofiskais jautājums - gas gan ir tā mistiskā "bērnu literatūra"?). Nu jau latviski ir Grega piedzīvojumu sestā grāmata, kurā turpināts labi izkoptais izteiksmes veids, tāpēc par šo darbu vairāk ne vārda.

Taču Gregs nebūt nav vienīgais  pusaudžu varonis! Atceramies, ka pirms pāris gadiem "Krēslas" fenomena iespaidā radās daudzi jo daudzi vampīrstāsti, tāpēc neba tas nu ir kāds brīnums, ka kopš Džefa Kinnija ģeniālās domas likt uz papīra Grega piedzīvojumus tādā formātā, kādā nu tas ir, radās un joprojām rodas līdzīgi pusaudžu stāsti. Blakus attēlā ir redzams bērnu literatūras galdiņš kādā Berlīnes grāmatnīcā novembra beigās - ieskatoties redzēsi četrus līdzīgi noformētus darbus.

Tāpēc latviešu lasītājiem-vecākiem nevajag būt sašutušiem, bet priecāties, ka arī mums pašiem ir savs Gregs jeb Jānis B., kura piedzīvojumi ir grāmatā Palaidnību karaļa Jāņa B. dienasgrāmata. Tās autore ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Ruta Skrebele. Šo darbu lasīju manuskripta formā konkursa "Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem" žūrijā, protams, tad vēl nezinot, kas ir darba autors. Nebūt nenoliedzu, ka starp amerikāni Gregu un latvieti Jāni ir velkamas daudzas paralēles, taču tā nu tas ir - mazie tīņi un nebēdnīgie puiši visā pasaulē ir vienādi. No skaļa apgalvojuma "Es grāmatas nelasu" un "kurš gan runā ar skuķiem" līdz nejauši skolas somā atrastajam lillā rotaļlācītim (nu kurš piektklasnieks gan uz skolu ņem rotaļlāci, tas taču ir tāds kauns!) - Jānis B. varētu būt jebkurš mums pazīstamais mazais (bravurīgais) tīnis, kas sirds dziļumos alkst ikvakara saldsapnīšu apkampienu. Starp citu, ja nu tavs mazais tīnis saka kategorisku NĒ lasīšanai, bet nemitīgi rotaļājas ar planšetdatoru vai mobilo telefonu, iesaki viņam šo darbu palasīt kā e-grāmatu - būs gan stilīgākais džeks ciemā, gan saturīgi pavadījis brīvo laiku.

Ja Grega un Jāņa B. palaidnības jau iepazītas, tad laiks kādam nupat, nupat izdotam darbam, kas aizved Hugo ģeniālā pasaulē, turklāt ģeniāli ir arī tas, ka šī grāmata ir pieejama kā e-grāmata. Tiesa gan, no iepriekšējiem darbiem Hugo stāsts atšķiras ar to, ka tajā tikpat kā nav zīmējumu un vēstījums nav dienasgrāmatas formā. Hugo tēlā katrs mazais tīņu puika atradīs ko sev tik pazīstamu - alkas būt kam vairāk, ievērojamākam, būt supervaronim un atpazītam. Arī Hugo nepatīk mācības (drauga padoms kādā ķibelē, kad tiek lemts, ka vienīgais atrisinājums varētu būt skolas maiņa - "mātei vari teikt, ka pret tevi tiek vērsts mobings" - ak, šie svešvārdus mīlošie bērni!), lēkšana no tramplīna šķiet bailīga, bet vai tad klasesbiedru priekšā var tēlot nūģi? Sestklasnieks kas sestklasnieks! Ai, cik pazīstamas šķiet manu bērnu sarunas ar iedomu drugu Džoniju! Sērfošana internetā, YouTube videoklipi par smieklīgiem skolotājiem, mammas iebildumi par to, ka šīm muļķīgajām nodarbēm tiek veltīts pārāk daudz - tas viss ir pazīstams ik lappusē. Neapšaubāmi, ka mazajiem tīņiem šāda veida darbi patīk tāpēc, ka ik varonī viņi redz sevi, savas bailes un cerības, un sapņus (vai tā būtu Viola Hugo stāstā vai Jāņa B. atziņa, ka "Zaiga tāda tīri neko. Atbilst manai gaumei"). Gregs, Jānis B., Hugo - tie ir mūsu Artūrs, Jānis, Ernests, Henrijs un daudzi citi.

Teiksiet, ko tad darīt meitenēm, vai tad tiešām atliek tikai princešu pasaule? Nebūt nē! Pirmkārt, arī meitenes ar lielu sajūsmu lasa šāda veida darbus, otrkārt, arī meitenēm ir pašām savas "dienasgrāmatas". Neilgi pēc tam, kad angliski izlasīju pirmo Grega dienasgrāmatu, nopirku arī meitenēm domāto līdzīgo darbu, kas angliski saucas "Dork Diaries", kas nu ir izdota arī latviešu valodā ar nosaukumu Nikijas dienasgrāmata. Vai tev, vecāk, nešķiet, ka teikumi "Dažkārt man šķiet, ka mana mamma ir galīgi stulba. Un ir dienas, kad esmu pārliecināta, ka tā tiešām ir" skan gluži kā no tava bērna mutes? Vismaz manējā meita ir tāda pati kā Nikija! Nu kā gan mūsdienu skolēns var doties uz skolu bez jaunākā iPhone? Ziemassvētku vecīti, aūuu, vai dzirdēji, ko es vēlos saņemt? Tas taču ir tik pazemojoši skolas populāro - patiešām populāro! - meiteņu klātbūtnē atbildēt pa eBay nopirkto mobilo telefonu. Un kāpēc visām stilīgajām meitenēm tie lielie auskari izskatās tik kūl, bet ne man? Kā vecāki un skolotāji mēs mazajiem tīņiem varam gari un plaši klāstīt, ka mierīgi var dzīvot arī bez tā iPhone, un vecmāmiņas adītās zeķes ir jauka Ziemassvētku dāvana, taču tā nu reiz ir - atzīsim, ka arī mēs skolas laikā gribējām būt populāri un stilīgi. Nikijas piedzīvojumiem ir arī jauka mājaslapa (alternatīva kāda YouTube klipiņa izlaišanai), kurā dzīvojoties var uzlabot angļu valodas zināšanas.

Vēlreiz uzsvēršu, ka mazajiem tīņiem ir daudz interesantu, asprātīgu, aizraujošu grāmatu, taču šīs ir līdzīgas pēc izklāsta veida un paredzētas vienai mērķauditorijai. Manuprāt, visas šīs grāmatas ir arī lielisks veids, kā vecākiem sākt sarunas par sava bērna skolas gaitām (lasi: nedarbiem skolā), jo kas gan var būt vieglāk kā teikt "Klau, vai jūsu klasē arī notiek tāpat kā tajā fragmentā, kur Jānis B. ...?". Tieši tāpēc ceru, ka šīs Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā esošās grāmatas izlasīs arī vecāki. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.