 |
...zeme ar debesīm kopā
kad saiet... |
Ir otrdiena, 19. augusts, un mūsu plānā ir vairāki pasākumi ar nosaukumu "pirmais" - pirmais kāpiens kalnā, pirmās kalnu alas. Drīz vien izrādīsies, ka šajā dienā būs arī mūsu pirmais brauciens ar kalnu pacēlāju (un arī vienīgais visa ceļojuma laikā) un pirmie kritieni.
Kalnos ātri nācās saprast, ka laikapstākļi te ir nepatstāvīgāki par nepatstāvīgiem. Pēc siltās un jaukās iepriekšējās dienas pamostamies pelēkā, drūmā dienā. Manā plānā ir pirmās virsotnes - 1402 metrus augstā Zvolena iekarošana, kas aprakstos ir minēts kā maršruts ar vidēju grūtības pakāpi.
 |
| Aiz manis lejā ir Donovaly |
Dodamies uz Donovaly tūrisma informācijas centru, kurā dabūjam kalnu taku kartes; mums iesaka arī nekavējoties doties ceļā, jo tiek solīti vēl sliktāki laikapstākļi, lietus un migla. O, kas gan varētu būt par lielāku
ekšenu kalnākāpējiem pirmziemniekiem, kuriem patīk mazliet vairāk adrenalīna! Mēs (atkal) nebūtu mēs, ja vēl
nepadīdītos, nepapriecātos, kā no draudīgi pelēkajām debesīm lejā laižas paraplānisti.
 |
| Juhūuu! Uz augšu! |
Un tad beigu beigās nolemjam, ka patiešām debesis ir aizdomīgi tumšas, un, ja vien vēlamies sasniegt kādu punktu augstāk, tad nāksies vien izmantot pacēlāju. Tā nu došanās turpceļā uz Zvolenu izvēršas par mūsu ģimenes pirmo braucienu ar kalnu pacēlāju, turklāt atvērto. Samaksājuši 16 eiro, varam gaidīt savu karieti. Lai kā man patiktu ceļot ar lidmašīnām, es neesmu tādu augstumu fans, pār kuriem man nav kontroles, tāpēc arī kāpšana kalnos manā izpratnē ir kā kāpšana, nevis uzbraukšana un atrādīšanās. Ja nebūtu lietus draudi, visticamākais, ka es tā arī ne reizi nebūtu mēģinājusi braukt ar pacēlāju. Lai nu kā, bet šis brauciens man un Anetei izvēršas par varen uzjautrinošu piedzīvojumu, turklāt es tiešām nebūtu es, ja neizdomātu vēl no somas izvilkt telefonu un braucienu filmēt. Tiesa, cauri visiem smiekliem vienīgā doma bija: un ko nu darīt, ja nu gadījumā telefons izkrīt no rokām? Abi puiši savukārt sēž gaužām mierīgi, un ik pa brīdim atskan Andra balss, lai mēs abas ar meitu sēžam rātni un ar savu grozīšanos nekratām pacēlāju. Nu ko, tagad es zinu, ka šādu braucienu varētu arī atkārtot.
 |
| Sarkanās takas marķējums |
Brauciens nav ilgāks kā desmit minūtes, kad visi vairāk vai mazāk smaidīgi pieskaramies savām kājām zemei. Pacēlājs uzved no bāzes punkta 960 metriem līdz 1300 metriem. Tālāk jau seko norādes uz dažādām takām, bet mēs joprojām turamies pie domas doties uz Zvolenu. Padoms tiem, kas pirmo reizi dodas kalnos: norādes un marķējumi tiešām ir pamanāmi. Marķējumi (krāsas) var būt gan uz norāžu stabiņiem, gan kokiem, gan akmeņiem. Galvenais ir ievērot sava maršruta krāsu: tiesa, arī mums kāpelēšana bija ar piedzīvojumiem.
 |
| Zvolens ir sasniegts! |
Šķiet, ka iešana no 1300 metriem līdz 1400 metriem ir tīrais nieks, jo vai tad uzkāpšana 100 metrus augstāk varētu būt kas grūts? Var, ja esam zemieņu cilvēki un nākas iepazīt takas, kas ved krustu šķērsu augšā un lejā, ir nestabilas ar krītošiem akmeņiem, turklāt dubļainas. Ik pa brīdim gadās kāds stāvāks metrs, kad Andris mūs ar Aneti ved lejā soli pa solim, turot, lai nenokrītam. Jautrība, protams, ir garantēta. Pie virziena zīmes norādītais laiks līdz Zvolenam - 50 minūtes - precīzi atbilst tam laikam, kādā arī mēs sasniedzām šo virsotni, pūšot spēcīgam kalnu vējam un esot tik tuvu debesīm, kad tā vien šķiet, ka atliktu vēl mazliet pastiept roku, lai ieķertos mākoņos. Ir tik nenormāli fantastiska sajūta, prieks un reizē apziņa, ka cilvēks ir vien mazs puteklis šāda varena dabas veidojuma tuvumā. Šī ir viena no vārdos neaprakstāmajām sajūtām, ko sapratīs vien tie, kas ir līdzīgi
slimi ar kalnu ilgām.
 |
| Pa ceļam aizejot |
Kārtējais padoms cilvēkiem, kuri uz kalniem plāno doties pirmo reizi: lai cik apgrūtinoša lieta šķistu mugursoma, tā tomēr kāpienā ir jāņem līdzi ar teju visu pamatekipējumu - ūdens pudelēm, šokolādītēm, musli batoniņiem vai ko citu ātri uzgraužamu, kādu siltāku apģērba gabalu, pat cepuri, šalli vai kādu lakatu, kā arī kādu elastīgās saites rullīti. Atkal var izklausīties neticami, bet kalnos laiks tiešām ir ļoti mainīgs, spēcīgs vējš un aukstums var būt arī it kā jaukā dienā.
 |
Kalnu takas no Zvolena.
Kuru izvēlēties? |
Kāpiens lejā no Zvolena atkal ir aizraujošs un mūsu stilā. Lai cik ļoti mēs skatītos kartē, lejākāpšanai izvēlamies marķējumu, kas nenoved taisni Donovaly, bet izrādās grūtāka un tālāka maršruta taka. Līkumojot pa stāvajām pļavām un mežiem, tā arī stundas un četrdesmit minūšu garajā kāpienā nevienu cilvēku nesatiekam. Puiši ir jau pāris reižu krituši vai bijuši bīstami tuvu pasmagiem kritieniem, Andris jau sāk sūdzēties par sāpošām kājām (lūk, kāpēc elastīgajai saitei ir jābūt līdzi katrā gājienā!), bet par to, ka drīz varētu sasniegt civilizāciju pārliecināmies tikai tad, kad tālumā sākam sadzirdēt automašīnu skaņas. Par laimi, lietus tā arī nav uznācis, bet pirmajā kalnā esam
atzīmējušies.
 |
| Andra foto no Harmanecka alas |
Būtu melots, ja es teiktu, ka piekusums nelika sevi manīt, tomēr nākamais pieturas punkts bija Harmanecka alas. Gatavojoties ceļojumam un domājot, kuras alas būtu jauki apskatīt, izmantoju
šo mājaslapu, kurā ērti var redzēt atrašanās vietas, ieejas cenas, alu garumu un citu būtiskāko informāciju, kā arī uzzināt, ar ko tad tieši šīs alas ir ievērojamas. Lūk,
Harmanecka alas mani ir piesaistījušas ar stāstu par daudzajiem sikspārņiem, kas šeit dzīvojot, kā arī zaļgano
spooky ūdeni.
 |
| Harmanecka ala |
Lai tiktu uz alām, mašīna ir jāatstāj stāvietā šosejas malā (atkal 1 eiro). Līst lietus. Sākas kāpiens pa dubļainām serpentīnveida meža takām 1,5 km garumā. Normālos līdzenuma apstākļos pusotru kilometri mēs noietu 20 minūtēs, taču kalnā šo attālumu pieveicām 1 stundā un 40 minūtēs. Kad esam sasnieguši alu ieeju, esam tieši laikā uz pēdējās organizētās ekskursijas sākumu. Ģimenes biļete + atļauja fotografēt mums maksāja 27 eiro. Uzreiz brīdinājums - ja vien tiešām ir vēlme alās nobildēt kādu stalagnītu, tad fotografēšanas atļaujas biļete ir jāpērk bez liekas domāšanas, jo grupas pavadošie gidi ir tik acīgi, ka tiek pamanīts ikviens, kuram nav šāda atļauja, bet tomēr kaut ko bildē. Paši bijām liecinieki, kā tūristiem bez šādām atļaujām liek izdzēst fotogrāfijas vai maksāt uz vietas. Pastaiga pa alu labirintu ilgst vienu stundu, alas tiek izrādītas 1 km garumā, bet slovāku valodu nesaprotošajiem tiek izdalītas lapas ar angļu tekstu, lai būtu skaidrs, par ko tad ir stāsts. Ir skaisti, taču no sikspārņiem gan nav ne vēsts. Lai alu pastaigu padarītu jo neaizmirstamāku, kādā brīdī gids izslēdz apgaismojumu. Jā, mana sirds šajā brīdī teju vai apstājās, jo pirmā doma bija: un kā tad mēs tagad tiksim ārā, ja lukturis ir tikai gidam? Tiesa, pēc tam gan es secināju, ka šis bija brīdis, kad gids padeva zīmi "uz augšu", ka mūsu grupa ir sasniegusi galējo turpceļa posmu un sākam čāpot atpakaļ. Tātad
spooky var būt arī bez sikspārņiem. Un alās tiešām ir auksti!
Ir aizvadīta iespaidiem bagāta diena, esam piekusuši, bet joprojām
spārnoti par spīti sāpošajām kājām. Ir liels prieks par to, ka abiem bērniem arī patīk kalni un izturības ziņā viņi ir īsteni čempioni - visa staigāšana notiek bez mazākās čīkstēšanas.
Nākamais ieraksts par to, kā miglainā dienā iecerētā Čopoka vietā dabūjām apskatīt Svēto Antonciemu un vietējās sēņu takas.
Komentāri
Ierakstīt komentāru