Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.

Zemie Tatri, takas uz Zvolenu

Ja vēlamies būt pavisam godīgi, tad gatavošanās ceļojumam uz Tatriem sākās jau pāris gadus iepriekš, kad es ik pa laikam ģimeni novedu līdz baltajām pelītēm ar savu īdēšanu par kalniem. Varu būt ļoti laimīga, ka darba dēļ diezgan daudz esmu baudījusi pilsētu dzīvi, taču sirds dziļumos kalnu ilgas pārspēja visu. Ik pa laikam gadījās nokļūt kādā kalnainākā pilsētā - Atēnās, Ļubļanā, Sofijā -, taču tās tomēr nesniedza sirdsmieru. Domājot par kalniem, visloģiskākais šķita tos iepazīt netālu un samērā nelielā augstumā, tāpēc Tatrus noteikti varu ieteikt kā labu izvēli cilvēkiem, kas pirmo reizi vēlas piedzīvot kalnu skaistumu un skaudrumu. Otrais loģiskais pieņēmums, plānojot ceļojumu, bija doties uz Slovākiju, kur var pabūt gan Zemajos Tatros, gan Augstajos Tatros, tātad ir iespēja salīdzināt un izbaudīt kalnus pilnībā. Trešais lēmums bija braukt ar mašīnu, nesteidzoties, apskatot pilsētas un objektus, kas atrodas ieplānotajā maršrutā. Tikpat loģiski sekoja doma par maršruta diezgan rūpīgu saplānošanu ar Plānu A (ideālais variants saulainam laikam, beztraumu gadījumiem) un Plānu B (lietus laikam vai kādai līdzīgai ķibelei, kuru paredzēt nevar). 

Kaķis netika paņemts līdzi,
lai arī kā centās ielīst somās.
Esot bijis gana depresīvs.

Ceļojums noritēja no 2014. gada 16. augusta līdz 31. augustam, un tas šajos datumos tika saplānots tāpēc, lai pirms skolas laika visi paspētu kārtīgi atpūsties, gūt jaunus iespaidus, pabūt vienkārši kopā brīdī, kad mūsu pilsētas sāk pildīties ar skolēniem, kas atgriežas no laukiem, kā arī veikali tiek teju vai pārbāzti ar līmes zīmuļiem, aplikāciju papīriem un drudža pārņemtiem māmiķiem, kas stiepj bērnus no vienas bodes uz otru, lai sagādātu visu nepieciešamo skolēniem. Otrkārt, šī bija jauka iespēja nosvinēt Andra dzimšanas dienu neierastākā vidē. Miers no ikdienas steigas bija tas, ko ceļojumā vēlējāmies gūt visvairāk.

Kalnu upīte Klusajā ielejā

Divnedēļu ceļojuma plānošana sākās jūnijā. No iepriekšējās pieredzes, ar auto braucot līdz Gdaņskai, zināju, ka nevēlos braukt steigā. Lai arī ar Andri abi esam labi šoferi, zināju, ka katru nakti vēlos izgulēties, tāpēc naktsmītņu atrašana un līdz ar to arī dienā aptuveni nobraucamo kilometru skaits bija prioritārie plānošanas uzdevumi. Nākamais uzdevums šķita saprast, cik daudz laika kurā vietā vēlamies pavadīt. Tā kā ģimenē bez manis nevienam citam kalnu pieredzes nebija, tad bija skaidrs, ka uzreiz nevaram sākt ar virsotņu iekarošanu, bet vispirms ir jāpierod pie kalniem. Šī iemesla dēļ saplānoju 4 dienu dzīvošanu Zemajos Tatros, konkrētāk Donovaly, kā arī 6 dienu dzīvošanu Augstajos Tatros, proti, vietā ar nosaukumu Štrba. Abas šīs ilgstošākai dzīvošanai domātās vietas tika izvēlētas tāpēc, ka no tām uz visām pusēm ir gana daudz kalnu taku un dažādas sarežģītības kāpienu, gan arī apskates vietas Plāna B gadījumā. Bija skaidrs viens - lai cik stiprs būtu lietus, istabās mēs nesēdēsim! 

Polija un nemitīgās reklāmas

Dzīvošanai tika rezervētas šādas viesu mājas/viesnīcas:

turpceļam Varšavā Hampton by Hilton Warsaw Airport;

četrām naktīm Zemajos Tatros Apartmanovy dom Spiežovec;

sešām naktīm Augstajos Tatros Apartmany Korenko;

divām naktīm Krakovā Magic Apartments;

atpakaļceļam vienai naktij pie Varšavas Hotel Splendor.

Uzreiz varu teikt, ka visas izvēlētās naktsmītnes sniedza to, ko vēlējāmies, un tās noteikti varu ieteikt arī citiem ceļotājiem.

Pie Skok ūdenskituma
Augstajos Tatros

Kad bija rezervētas naktsmītnes, sākās kalnu taku izpēte, jo, manuprāt, tas nav prātīgi - doties ceļā, nezinot, kas ir apkārtnē. Ir uzreiz arī jāapzinās, ka katrs šāds ceļojums ieviesīs korekcijas plānā, jo galu galā kalni nav vis kāda lielpilsēta, kurā varam visas ieceres realizēt neatkarīgi no laikapstākļiem un pašu noskaņojuma. Šobrīd neieslīgstot detaļās par mūsu maršrutiem, uzreiz ieteiktu cilvēkiem ar bērniem vai bez pieredzes kalnu maršrutos sākumā izvēlēties aklimatizēšanās takas. Šķiet, ka ieraugot kalnus uzreiz ir tajos jāmetas un jābauda no visas sirds, taču prātīgāk būtu pirmajā dienā pastaigāt nelielā augstumā, saprast, kā tas vispār ir. Un, jā, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, taču kalnā uzkāpt tos 300 metrus var prasīt pat pāris stundas smaga kāpiena, kas mums, Gaiziņkalna cilvēkiem, no runām vien var šķist prātam neaptverami - galu galā Gaiziņā taču divas stundas neviens nekāpjam! Lai gan skaidrs, ka kalnos katrā tūristu informācijas vietā ir iespējams iegādāties kartes ar izstrādātajiem, atzīmētajiem maršrutiem, es iepriekš tos jau papētīju, parēķināju, cik stundas kādā grūtības pakāpē ideālajā variantā varam izvēlēties.

Zemie Tatri un kāda
pakalna pils

Tātad kopsavilkums par gatavošanos kalnu ceļojumam cilvēkiem bez īpašas pieredzes ir šāds:

1. apzināties savus spēkus un iesākumā netēmēt uz virsotņu iekarošanu;

2. braucienu plānot ar laika rezervi;

3. izplānot galvenos pieturas punktus, regulāri apstāties un atpūsties;

4. neaizrauties ar pārtikas līdzņemšanu, jo cenas un pārtika tomēr visur ir daudzmaz vienāda, turklāt bērniem arī pusaudžu vecumā labāk patīk našķi iz konkrētās valsts piedāvājuma;

5. pārdomāt, kādi medikamenti varētu būt nepieciešami (plāksteri, elastīgās saites, prettemperatūras zāles utt.), jo ne vienmēr aptiekas atrodas tur, kur mums tās ievajagās, turklāt ārpus lielajām pilsētām tās parasti strādā nepilnu dienu un brīvdienās var būt slēgtas. Lai zāles nebūtu jāizmanto, labāk laikus nodrošināties ar tām;

6. rezerves apģērbs un lieks kurpju pāris nekad nenāks par ļaunu, jo neesam no cukura, bet tomēr i kājas mēdz palikt slapjas, i paši salīt;

7. taču ir kāds galvenais ceļošanas likums: lai kas arī atgadītos, nekad citiem neko nepārmest un visas ķibeles atrisināt ar smaidu un loģiku. Un kāda ķibele pavisam noteikti atgadīsies katram ceļotājam!

Ēdiens ar nosaukumu
"Tatru medaljoni" Popradā

Un tā nu sestdienā, 16. augustā, izbraucot stundu vēlāk no mājām, nekā to bijām plānojuši - plkst. 7:10 - sākās līdz šim mūsu neaizmirstamākais ceļojums pretī kalniem. Ceļojuma sākumā šoferis līdz Suvalkiem biju es. Vēl esot Latvijas teritorijā, pēkšņi sapratām, ka mājās esam atstājuši visas līdzņemšanai nopirktās ūdens un limonādes pudeles. Lūk, un te nu ir pilnīgi skaidrs, ka šādi un līdzīgi "atklājumi" braucienā būs pilnīgi visām ģimenēm: ūdens pudeles vai zobu pastas, vai pidžamas, vai mīļākais lācītis, bet kaut kas noteikti būs palicis mājās, tāpēc galvenais ir būt elastīgiem un loģiski piemēroties apstākļiem. Ūdeni var nopirkt katrā veikalā pa ceļam, un arī rotaļlācīša vietā var būt jauna Īpašā Ceļojuma Rotaļlieta.

Telefons, Rajgrad, Polija

Pirmās dienas brauciens līdz Varšavai ir mierīgs. Lietuvas teritorijā nemitīgi nākas ievērot 70 km ierobežojumu zīmes, ar dēlu nemitīgi jokojam par tām. Ceļš līdz Varšavai ved cauri Suvalkiem, Augustovu, izbaudām mežonīgu dabas spēku spēcīgas krusas un lietusgāzes veidā, kad pat ceļu ir grūti saskatīt. Apstājamies un izstaigājamies mazā pilsētelē ar nosaukumu Rajgrad, kurā varēja redzēt diezgan antīku telefonbūdiņu, un šeit nu vēlreiz pārliecināmies, cik labi ir braucienus plānot ar pitstopiem, lai šoferēšana nekļūtu par uzspiestu pienākumu, bet patiesu baudu. Nebūs pārsteigums, ja teikšu, ka visa Polija mums atgādināja vienu lielu reklāmlaukumu, un reizēm tā vien prasījās nospiest kādu neredzamu pogu ar uzrakstu "remove ads". Tāpat arī šķiet, ka visa Polija ir viens liels būvlaukums, jo ceļu remontdarbi ir itin bieža parādība, tāpēc ievelkam vien elpu un stāvam vai apbraucam, kur ir ko apbraukt. Turpceļā laika īsināšanas nolūkos noderēja sazināšanās ar kolēģa ģimeni, kas arī devās aptuveni šajā pašā virzienā.

Skats no Lubovniansky pils,
Stara Lubovna, Augstie Tatri

Kad sešos vakarā pēc vietējā laika (jāatceras par laika zonas maiņu!) ar nelielu maldīšanos pieripojam pie pirmās viesnīcas, jūtamies pelnījuši atpūtu. Lai arī Hampton by Hilton atrodas netālu no Varšavas lidostas, tā ir ļoti klusa nomales viesnīca, kurā ir apmetušās daudzas ģimenes ar bērniem. Stāvvietā pie viesnīcas ir daudz automašīnu ar divriteņiem, tātad var secināt, ka caurbraucošie tūristi to ir iecienījuši. Čatriem cilvēkiem nakšņošana ar brokastīm mūsu uzturēšanās laikā šeit maksāja 86 eur (Polijā ir zloti, aptuvenā rēķināšana bija 1 eiro:4 zloti; piemēram, 2 l minerālūdens pudele maksāja tikai 0,77 zloti). Interesanti, ka viesnīcas moto ir: jums nav jāmaksā par uzturēšanos, ja mēs jums nesniedzām cerēto! Mēs gan necentāmies noskaidrot, vai viesi to arī izmanto, jo mūs apmierināja viss, un tā nu pēc svētdienas rītā kārtīgi ieturētām brokastīm sekoja tālākais ceļš.

Nākamais ieraksts par braucienu no Varšavas līdz Zemajiem Tatriem cauri Aušvicei un stāsts par to, kāpēc Mērfijs nesnauž arī kalnos.