Braucam uz Tatriem? Piektā diena: Svētais Antonciems un sēņu takas Čopoka vietā

Sv.Antona muižas apkārtne

Piektā ceļojuma diena, 20. augusts, pienāk biezas miglas ieskauta. Ir vēss, pelēks rīts, un arī turpmākās dienas laika prognoze nav optimistiskāka. Plānotajā maršrutā šī diena iecerēta kā kāpiens Čopokā. Andra kāja ir sastiepta, tāpēc skaidrs, ka arī īsāks un vieglāks maršruts šodien nav gaidāms. Atliek sēsties mašīnā un realizēt Plānu B, proti, doties uz Svētā Antona pilsmuižu.

Svētā Antona pilsmuiža atrodas Banskas Štiavnicas apkārtnē. Par muižu var izlasīt šajā aprakstā. Kārtējo reizi nākas pārliecināties, cik labi ir ceļot uz tādām vietām, kurās vienmēr ir izvēles varianti, jo laikam drausmīgākais, ko lietus laikā varētu darīt tūristi, ir staigāt pa lielveikaliem.

Es ar putniem galvā
Sv.Antona muižā

Muižas teritorijā mašīnas stāvvieta maksā jau ierasto vienu eiro. Pašā muižā staigāt var tikai organizētās ekskursijās, izvēloties garo tūri vai īso tūri. Mūsu gadījumā garā ekskursija bija 90 minūtes un ģimenei maksāja 21 eiro. Viss, protams, notiek slovāku valodā, mums un pāris citiem ne-slovākiem staigājot grupai līdzi ar tulkotiem bukletiem rokās.

Sv.Antona muiža

Pils ir barokālās būves paraugs, un, protams, tā ir grezna interjera pērle. Tā vien liekas, ka nebūtu slikti padzīvot šādā ēkā arī mūsdienās, ja vien tās uzturēšanas izdevumi būtu saprātīgi. Fotografēt telpas un priekšmetus šeit nav atļauts. Ekskursijas beigās tiekam atstāti izbāzto dzīvnieku sabiedrībā, kur beidzot varam fotografēt un pārvietoties savā tempā.

Ap muižu ir kopts parks, mazi strautiņi ar ūdenskritumiem, zivju dīķis. Drūmais laiks droši vien ir vainojams pie tā, ka parkā esam mēs un vien vēl pāris cilvēki. 

Vētras postījumi Donovaly apkārtnē

Vēlā pēcpusdienā atgriežoties mūsu mājvietā Donovaly, laikapstākļi nav mainījušies. Ar Andri tomēr nevaram nosēdēt četrās sienās un dodamies tuvākās apkārtnes izpētē pa aizaugušām takām un vētru izgāztu koku mežiem. Te ir mums pazīstamās mellenes, alksnenes, beciņas, arī mušmires. Ik pa laikam mums kā sēņotājiem nākas iesaukties: ak, ja vien būtu kāds maisiņš un nazis! Tiesa, Tatri, gluži kā Gaujas nacionālā parka teritorija, ir aizsargājami, tāpēc arī šeit nedrīkst ne sēņot, ne ogot. Lēkā resni krupji. Ir klusums un absolūts miers. Civilizāciju te neprasās. Perfekta atslēgšanās no ārpasaules. Ja vien tik strauji nenāktu tumsa, šajā zemes nostūrī varētu klaiņot un klaiņot.

Rit pēdējās stundas Zemo Tatru apkārtnē. Par spīti laikastākļiem, kalnu skati ir iespaidīgi. Man jau tobrīd nāk raudiens, iedomājoties, ka pēc dažām dienām būs jāatgriežas līdzenumos...

Nākamais ieraksts par došanos uz Augstajiem Tatriem un pirmo vilšanos šī ceļojuma laikā.