Pāriet uz galveno saturu

Braucam uz Tatriem? Piektā diena: Svētais Antonciems un sēņu takas Čopoka vietā

Sv.Antona muižas apkārtne
Piektā ceļojuma diena, 20. augusts, pienāk biezas miglas ieskauta. Ir vēss, pelēks rīts, un arī turpmākās dienas laika prognoze nav optimistiskāka. Plānotajā maršrutā šī diena iecerēta kā kāpiens Čopokā. Andra kāja ir sastiepta, tāpēc skaidrs, ka arī īsāks un vieglāks maršruts šodien nav gaidāms. Atliek sēsties mašīnā un realizēt Plānu B, proti, doties uz Svētā Antona pilsmuižu.

Svētā Antona pilsmuiža atrodas Banskas Štiavnicas apkārtnē. Par muižu var izlasīt šajā aprakstā. Kārtējo reizi nākas pārliecināties, cik labi ir ceļot uz tādām vietām, kurās vienmēr ir izvēles varianti, jo laikam drausmīgākais, ko lietus laikā varētu darīt tūristi, ir staigāt pa lielveikaliem.

Es ar putniem galvā
Sv.Antona muižā
Muižas teritorijā mašīnas stāvvieta maksā jau ierasto vienu eiro. Pašā muižā staigāt var tikai organizētās ekskursijās, izvēloties garo tūri vai īso tūri. Mūsu gadījumā garā ekskursija bija 90 minūtes un ģimenei maksāja 21 eiro. Viss, protams, notiek slovāku valodā, mums un pāris citiem ne-slovākiem staigājot grupai līdzi ar tulkotiem bukletiem rokās.

Sv.Antona muiža
Pils ir barokālās būves paraugs, un, protams, tā ir grezna interjera pērle. Tā vien liekas, ka nebūtu slikti padzīvot šādā ēkā arī mūsdienās, ja vien tās uzturēšanas izdevumi būtu saprātīgi. Fotografēt telpas un priekšmetus šeit nav atļauts. Ekskursijas beigās tiekam atstāti izbāzto dzīvnieku sabiedrībā, kur beidzot varam fotografēt un pārvietoties savā tempā.

Ap muižu ir kopts parks, mazi strautiņi ar ūdenskritumiem, zivju dīķis. Drūmais laiks droši vien ir vainojams pie tā, ka parkā esam mēs un vien vēl pāris cilvēki. 

Vētras postījumi Donovaly apkārtnē
Vēlā pēcpusdienā atgriežoties mūsu mājvietā Donovaly, laikapstākļi nav mainījušies. Ar Andri tomēr nevaram nosēdēt četrās sienās un dodamies tuvākās apkārtnes izpētē pa aizaugušām takām un vētru izgāztu koku mežiem. Te ir mums pazīstamās mellenes, alksnenes, beciņas, arī mušmires. Ik pa laikam mums kā sēņotājiem nākas iesaukties: ak, ja vien būtu kāds maisiņš un nazis! Tiesa, Tatri, gluži kā Gaujas nacionālā parka teritorija, ir aizsargājami, tāpēc arī šeit nedrīkst ne sēņot, ne ogot. Lēkā resni krupji. Ir klusums un absolūts miers. Civilizāciju te neprasās. Perfekta atslēgšanās no ārpasaules. Ja vien tik strauji nenāktu tumsa, šajā zemes nostūrī varētu klaiņot un klaiņot.

Rit pēdējās stundas Zemo Tatru apkārtnē. Par spīti laikastākļiem, kalnu skati ir iespaidīgi. Man jau tobrīd nāk raudiens, iedomājoties, ka pēc dažām dienām būs jāatgriežas līdzenumos...

Nākamais ieraksts par došanos uz Augstajiem Tatriem un pirmo vilšanos šī ceļojuma laikā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...