Braucam uz Tatriem? Sestā diena: pārcelšanās no Zemajiem Tatriem uz Augstajiem Tatriem

Migla un lietus pie
Demanovskas ledus alām

Ceturtdiena, 21 augusts - lietus plīkšķēšana neļauj mums aizgulēties rītā, kad jāsāk doties 90 km tālāk uz nākamo sešu dienu mājvietu Štrba Augstajos Tatros. Apkārtne ir miglā un spēcīgās lietus šaltīs tīta. Mūsu plānos ir pa ceļam apskatīt Liptovsky Mikulaš, Demanovskas ledus alas un, ja nu labi paveiktos, Čopoku.


Viesu mājas saimnieki atvadoties mums uzdāvina māla zvaniņu. Es esmu gatava apzvērēt, ka mēs šajā vietā kādreiz vēl atgriezīsimies. Kā mierinājums man kalpo doma, ka mēs taču dodamies pretī vēl augstākiem kalniem un jauniem piedzīvojumiem, jo ceļojums taču vēl nav pat pusē.

Kāpjot uz Demanovskas ledus alām

Liptovsky Mikulaš manā maršrutā ieplānots tikai tāpēc, ka šajā reģionā atrodas Slovākijā lielākais dambis. Liptovsky Mara ir ūdenskrātuve, kas ne tikai viegli pamanāma kartē, bet arī labi saskatāma no ceļmalas. Tā kā lietus joprojām nav rimies, nolemjam ārā nekāpt un lieku reizi kājas nemērcēt, bet gan doties tālāk uz Demanovskas ledus alām. Visos aprakstos par šīm alām ir minēts, ka pirms došanās alās ir nepieciešams kārtīgi "atsalt", tas ir, nevajag uzreiz pēc uzkāpšanas kalnā doties iekšā pazemes aukstumā, jo ļoti viegli varot saaukstēties. Īpaši tiek uzsvērts, ka visi brīdinājumi jāievēro cilvēkiem, kuriem jau ir veselības problēmas.

Augusta vilšanās
Demanovskas ledus alās

Piebraucot pie Demanovskas ledus alām, pārsteidz daudzie cilvēki un diezgan lielais haoss, tūristiem mēģinot atrast stāvvietas. Vietā, kurā savu mašīnu atstājām mēs, stāvvieta maksāja 5 eiro. Apmēram 600 metru kāpiens augstāk kalnā šķiet tīrais nieks ar iepriekšējām pieredzēm, jo šeit ir domāts par lielu cilvēku pieplūdumu, tāpēc takas ir platas un diezgan līdzenas, bez akmeņiem un koku saknēm. Šī ir vieta, kur var doties arī ģimenes ar bērnu ratiņiem un suņiem. Pat lietus laikā izstāvējuši pagaru rindu par ieeju diviem pieaugušajiem, vienam bērnam, vienam studentam virs 15 gadiem un iespēju fotografēt samaksājam 33,50 eur un tad jau milzīgā barā tiekam ierauti alu ekskursijā. Sešdesmit tūristu grupu pavada divi gidi - viens stāstītājs grupas priekšgalā, otrs - uzraugs grupas aizmugurē. Lieki piebilst, ka arī šajā vietā rūpīgi tiek uzraudzīti tūristi, kuri vēlas fotografēt, un lieki piebilst, ka viena fotografēšanas atļauja nozīmē, ka ģimenē tikai viens cilvēks var fotografēt, nevis katrs. Šī iemesla dēļ Andris virzās grupas beigu daļā, lai varētu kādu skatu iemūžināt mūsu priekam.

Demanovskas ledus alu
apkārtnē

Ekskursija Demanovskas ledus alās mūsu apskates laikā bija 45 minūšu garumā un gaužām komercalizēta. Pastaigas laikā ik pa brīdim tika atskaņota kāda slovāku tautas dziesma, un lielajam baram nebija ļauts arī īpaši uzkavēties pie kāda alu veidojuma, lai to tuvāk apskatītu. Taču lielākā vilšanās bija par to, ka no izslavētā ledus un sniega bija tieši čiks, nekas vairāk. Tūristu nemaldināšanas nolūkos būtu prātīgi pie šo alu aprakstiem pielikt tekstu, ka augustā cilvēku pūļi jau pazemi ir tā sakarsējuši, ka ledus ir izkusis un palikusi ir vien mazs čupiņa, kas atgādina ledus veidojumu.

Tomēr labā ziņa ir tāda, pazemes eju apskates laikā ir beigusies lietusgāze. Nu Tatri iegūst pavisam savādāku veidolu, un karsti miglas vāli kā balti spoki ceļas pāri zaļajiem kokiem, skatam atklājot iespaidīgos klintsbluķus. Skati ir debešķīgi. Mēs nolemjam nesteigties uz Štrbas mājvietu (tiesa, atceroties piedzīvojumus ar naktsmītnēm Donovaly, Andrim tagad ir ļauts mani ķircināt, jautājot, vai es zinu, līdz cikiem mums ir jāierodas šajā namiņā) un dodamies lūkoties, kādas ir iespējas pakāpties pretī Čopokam.

Čopoks, miglā tīts

Arī pie takām, kas ved uz Čopoku, ir tikai maksas stāvvietas. Tiesa, pēc lietusgāzes te valda pamatīgs slapjums un dubļi, tūristu vispār nav. Pacēlāji nedarbojas, bet pats Čopoks vēl ir biezā miglā tīts. Liels tablo ar takām un citu noderīgu informāciju rāda, ka pašlaik gaisa temperatūra ir +7 grādi, bet augstāk Čopokā ir tikai +3 grādi. Mums atkal atliek vien pastaigāt un nodomāt, ka gan jau reiz pienāks diena, kad mēs pārspēsim Čopoku spītībā un varēsim pakāpties sprīdi tuvāk savam sapnim. Atliek turpināt ceļu uz Štrba.

Vienkārši skaisti!

Pie apvāršņa parādās arvien augstāki kalni, mašīnā ir atgriezušies mūsu izsaucieni "ah!" un "oh!". Turam īkšķus, lai turpmākās dienas būtu jauki laikapstākļi (lai gan laika prognozes sola mainīgu laiku un jau tagad ir skaidrs, ka mums nāksies pielāgoties un ik rītu būt gataviem mainīt plānus). Pa ceļam uz Štrbu priecājamies par iespēju pastaigāt gar pīļdīķi un pakāpelēt ceļmalas kalniņā, jo laiks beidzot kļūst patīkamāks.

Štrba un jaunā mājvieta ir sasniegta vēlīnā pēcpusdienā. Šajā naktsmītnē par sešu nakšu dzīvošanu samaksājam 240 eiro un atkal baudām pilnīgu neatkarību plašās telpās ar visām ērtībām. Uz sava balkoniņa varam malkot tēju un baudīt Augsto Tatru daili, klausoties govju zvaniņu šķindoņā, tām dodoties mājup. Štrba ir maza un klusa pilsētele, kuru ar Andri izstaigājam stundas laikā, apskatot baznīcu, vietējo krogu, kapus un teju vai visas šķērsielas. Ir vakars un laiks laiskai atpūtai. Ceļojumā ir nobraukti 1758 kilometri.

Nākamais ieraksts par pirmo kalnu pieredzi Augstajos Tatros un vēl nepieredzētu iemīlēšanos.