Teikšu uzreiz, ka Lieldienas nepavisam nav starp maniem mīļākajiem svētkiem (īstenībā vienīgie svētki, kas man patiešām patīk un kurus es gaidu, ir Ziemassvētki). Man negaršo olas, odi mani ēd nost katru gadu neatkarīgi no šūpošanās ilguma un augstuma, ceļos augšā es ļoti agri tāpēc vien, ka bioloģiskais pulkstenis man ir iestatīts režīmā "cīrulis", bet uz sejas droši vien uzrastos pa pumpai arī tad, ja Lieldienu rītā es būtu skrējusi uz avotu, kas tek uz austrumiem (vai kā nu tur). Vārdsakot, Lieldienas ir jaukas tikai tādēļ, ka ir četras brīvas dienas.
Nedēļas sākumā man nācās paskatīties "misterā Gūglī" (vai, runājot dēla audzinātājas vārdiem, "mātē Gūglē") ar Lieldienām saistītās tautasdziesmās (kaut ko tādu var uzdot tikai 4. klases skolēniem). Tad nu sākās mana pirmā smieklu lēkme, jo izlasīju tautasdziesmas gan par vieglajām māsiņām, kas šūpojas "niedres kaula šūpulī", gan "svina mucu, draņķa baļļu, kas iegula šūpulī", turklāt par šūpošanu tiek solīta arī "Riekstuļu Minne" par brūti. Nu ja, bet ir arī tādas vietas, kur pēc šūpošanās trīs gadus "balandas viena aug, ne mieži, rudzi" un tādi tautieši, kuri teikuši "Ej projām, Lieldieniņas,/Ar tām savām šūpolēm./Es gaidīšu Jāņu dienu/Ar ozola vaiņagiemi."
Tā man radās iedvesma paskatīties arī ticējumus, kas saistīti ar Lieldienām. Te nu smieklu lēkmei nebija beigas!!! Lasīt kaut ko tādu 21. gadsimtā, manuprāt, var būt pat veselībai kaitīgi, kur nu vēl kādu no šiem ticējumiem uztvert nopietni un mēģināt pārbaudīt dzīvē.
Lūk, viens no maniem mīļākajiem ticējumiem. Lieldienas rītā vajag pirms saules lēkta celties un iet uz avotu, kas pret sauli tek, muti mazgāt. Tad nāk atpakaļ, salasa skaidiņas, apskrej trīs reizes ap māju. Izslauka istabu un iet gulēt. Ja visu to tā padara, tad visu gadu ir čakls.
Te nu sākas problēmas. Es patiešām bez problēmām un čīkstēšanas varu piecelties pat pirms saules lēkta, bet manā apkārtnē nav avota, tikai upe (nezinu gan, pret kurieni tā tek). Ja es aizietu līdz upei un atnāktu atpakaļ, būtu nākamā problēma - skaidiņas. Kādas tad man meklēt? Mājā man ir centrālapkure, un vienīgās skaidiņas, ko šad un tad izmantoju, ir kokosriekstu skaidiņas kūkām. Varētu jau apmānīt ticējumu un lasīt tās, tikai tad ir trešā problēma - mana mājvieta. Tā ir šāda:
Adresē skaitās šīs abas mājas kā viena, lai gan tās nav savienotas. Ja es skrietu ap to māju, kurā patiešām dzīvoju, tad, visticamākais, ticējums nedarbotos. Skriet apkārt abām? Tik aptrakusi neesmu pat es!
Taču izrādās, ka pie mājas ir apgaismojuma stabs, kas varētu noderēt citam ticējumam. Tajā teikts, ka "Lieldienas rītā pirms saules lēkta jāuzliek sāls uz staba gala un jāatstāj līdz saules rietam - derīgs visām slimībām". Kārtējā problēma - staba gigantiskais augstums attiecībā pret manu rāpšanās prasmi un vējš, kas noteikti manus labos nodomus izjauktu un sāli dienas gaitā nopūstu. Bezcerīgi.
Tad nu nolemju palikt pie trešā ticējuma, kas vēsta šo gudrību "Ja Lieldienas rītā priekš saules lēkta nomazgā muti tekošā ūdenī vai arī zirgu silē, tad visu gadu ir jautrs miegs". Zirgu siles man nav, bet tekošs ūdens gan. Tiesa gan, no krāna. Bet jautrs miegs vismaz šonakt gan ir garantēts!
P.S. Citam gadam atstāju mazgāšanos zirgu stallī zirgu dzirdamajā ūdenī, kas tad arī jādzer. Kam tas - meklē pats!
Komentāri
Ierakstīt komentāru