Pagājušajā mēnesī the New York Times Book Review publicēja diezgan interesantu rakstu, kurā iztirzāja domu par to, ka pasaulē pirmais blogeris esot bijis Žans Žaks Ruso. Pamatojums? Nu kā gan savādāk varot nodēvēt viņa daudzos un gandrīz vai nesaskaitāmos apcerējumus par dzīvi ja ne par emuāriem! Tik vienkārši.
Ne jau viņam vienam ir paticis un patīk joprojām apcerēt dzīvi un visu to, kas notiek ar un ap mums. Manuprāt, tas ir pavisam normāli, ka cilvēkam ir viedoklis un viņš/viņa to vēlas paust. Es, piemēram, ilgi mēģināju saņemties, lai nerakstītu par "karuseļu balagānu" Esplanādē, jo par to pēdējās dienās grib rakstīt visi. Man ir viedoklis, tāpēc manu balsi neviens neatradīs starp anonīmajiem komentāriem ziņu portālu lapās, taču kā Ruso pēctece es vēlos teikt, ka visvairāk šajā situācijā mani tracina izmīdītais zāliens. Lai Rainis sēž un pārdomā dzīvi (vēsture saka, ka viņš esot bijis sociāldemokrāts - vai nav zīmīgi?), lai katedrālē pareizticīgie lūdzas reizē ar dārdošo mūziku, kas no katra karuseļa atskan savādākā tembrā/balsī/skaļumā, lai ziņkārīgie stāv ar pudelēm rokā, kasa pakausi un lūkojas tālēs zilajās - tas mani nespēj izbrīnīt, jo mēs paši vien šo valsti esam pataisījuši par gļēvuli.
Laukos zied sniegpulkstenītes. Lido dzērves, esot arī pirmie stārķi. Sniegi kūst, ūdeņi plūst. Pēc scenārija, kas ir nemainīgs no gada gadā, drīz jāparādās zaļajiem zāles stiebriem. Runā, ka būšot Lielā Talka. Nu tā Lielā Kolektīvā Talka - salasi aiz savas sievas, bērniem un paša. Esplanādes apstādījumu zāle - vai tai arī vajag būt? Mums taču ir karuseļi! Aleluja! Prieks un līksmība! Jums ko vairāk vajag?
Es eju gar karuseļu balagānu divreiz dienā - no rīta vēl klusumā un vakarā jau dārdoņā, vienmēr par zāli vien domājot...
Komentāri
Ierakstīt komentāru