Pāriet uz galveno saturu

Līdz Romai... 14 nedēļas nogales


Pagājušajās brīvdienās man dzima pavisam traka ideja, gatavojoties nākamajam atvaļinājumam ar brīvdienām Romā, proti, katrā nedēļas nogalē izmēģināt un izdarīt kaut ko itālisku. Kā būs ar plāna realizēšanu, vēl nav zināms, taču aptuvenais to do saraksts ir jau gatavs un sākts īstenot.


"Itālisko lietu un darbību Top 10 saraksta" uzmetums ir aptuveni šāds:
1. nobaudīt kādu Itālijas vīnu (problemātiski, jo Andris atzīst tikai Francijas vīnus, bet es vīnu nedzeru vispār);
2. veltīt dienu Itālijas ēdienu gatavošanai un baudīšanai (varetu būt aizraujoši un pat vairāk nekā vienu nedēļas nogali, ja ņemam vērā manu apsēstību ar gardām lietām un ģimenes vēlmi to visu baudīt);
3. izpētīt iPhone aplikācijas par Romu (hmmm... laikietilpīgi);
4. izdzert romiešu vīnogu sulu (jap, jap, to pašu, kuru ar šādu uzrakstu pārdod jebkurā pārtikas preču veikalā);
5. izpētīt, ko par Romu un/vai Itāliju raksta rakstnieki grāmatās (varētu izvērsties garā pasākumā);
6. veikt ekspotīciju Itālijas zinātnieku atklājumu džungļos (aizraujoši!);
7. noklausīties/noskatīties kādu īsteni itālisku operu (bet varbūt šo aktivitāti atstāt Romai dzīvajā izpildījumā?);
8. izpētīt, ko bez Sanremo piedāvā mūsdienu itāļu mūzika (well, well, jau tagad šķiet, ka ausīs skan tikai kaut kas saldsērīgs par amore mio);
9. noskaidrot, kas vēl bez Prada un Fiat ir ierakstāmi kategorijā "Itālijas zīmols";
10. noskatīties kādu vēl neredzētu slavenu filmu par Itāliju vai filmu, kuru ir uzņēmis itāļu režisors.
Trīs nedēļas nogales paturu ailē "ceļojuma plānošana", bet ceturto - pārsteigumam vai impulsīvai darbībai. Iedvesmai idejas ceļojuma plānošanai smeļos nelielajā, bet ļoti uzskatāmajā grāmatā Roma, kas ir DK Ceļvedis Top 10 sērijā un sniedz visu būtiskāko, kas ceļotājam ir nepieciešams sākot no kartēm un izstrādātiem maršrutiem līdz viesnīcām un iepirkšanās vietām. 

Bet stāsts ir par pirmo izdarīto darbu no "Itālisko lietu un darbību Top 10 saraksta". Ja jau man pirmo reizi būs ceļojums uz Romu un ĪSTAS brīvdienas Romā (nevis komandējums!!!), tad loģiski šķiet sākt ar filmu Brīvdienas Romā, kas uzņemta 1953. gadā. 

Filma ir divu lielisku aktieru - Odrijas Hepbernas un Gregorija Peka - saspēle. "Brīvdienas Romā" (angliski "Roman Holiday", itāļu "Vacanze Romane") ir režisējis Viljams Vailers. Šīs klasiskās romantiskās komēdijas sižets ir gaužām vienkāršs un paredzams. Hepbernas atveidotā princese Anna (aktrise par šo lomu saņēma prestižo Oskaru) ir nogurusi, nemitīgi dodoties no vienas valsts uz nākamo, no viena oficiālā pasākuma uz citu. Viņa grib baudīt ikdienas parasto ļaužu dzīvi, smieklus, dejas, brīvību. Viņas Augstībai nepienākas tēlot kaprīzu dāmīti, tāpēc, uznākot histērijas lēkmei un šķīstot puņķiem un asarām, jaukais dakterkungs princesei iešpricē nomierinošu līdzekli. Princese uzreiz gan neiemieg, bet gan izzogas no pils (vēlāk viņa teiks, ka dzīvo Kolizejā). Taču miegs tomēr nāk, un, teju vai apķerot katru stabu un koku, viņa aizmieg uz soliņa. Tur, kā jau tas pasakās pienākas, viņu atrod žurnālists. Mīlas stāsts var sākties.

Seko varen jautras izdarības, princesei uzdodoties par vienkāršu meiteni Aņju (ko tur teikt, viņas karalisko izcelsmi gan ātri vien nodod karaliskais runas veids:)), baudot šampanieti parastās āra kafejnīcās, nogaršojot saldējumu, kas pirkts no ielas tirgoņa, izdejojoties ballītē, bēgot no policistiem un slepenaģentiem, baudot kautru pirmo/slepeno skūpstu. Viss kā jau romantiskā filmā. Smieklīgi, asprātīgi, emocionāli, patiesi, bet kā jau pasaku filmā. Stāsta beigas - paredzams.

Tad no "Itālisko lietu un darbību Top 10 sarakstā" viens no ierakstiem ir izpildīts. Taisnību sakot, man gan padomā ir vēl vairākas itāliskās filmas, kuras es vēlētos redzēt, taču dienā nu ir tik stundas, cik nu ir, un visu tāpat nepaspēt.

Filma "Brīvdienas Romā" deva jauku impulsu domām par gaidāmo ceļojumu, jo tagad Mūžīgajā pilsētā (jā, tieši tā, Romu dēvē par "Eternal City") staigāšu ar domu, ka, iespējams, tieši mūsu maršrutā reiz pirms vairāk nekā pusgadsimta savu kāju ir spērusi arī slavenā Odrija Hepberna ar tikpat slaveno Gregoriju Peku, un varbūt tieši šajā ielas kafejnīcā arī viņi ir bijuši. Jā, filma "Brīvdienas Romā" patiešām ir filmēta Romā, par to vēsta arī viens no pirmajiem uzrakstiem, sākoties filmai. Ja vēl neesi šo filmu redzējis, kādā lietainā vakarā mēģini to noskatīties - smaids sejā garantēts! Šai oriģinālajai filmai gan ir virkne princešfilmu pakaļdarinājumu (dēvēti par rimeikiem, lai cik tas šausmīgi neizklausītos), taču oriģināls vienmēr ir un būs oriģināls!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav