Ir tik jauki rakstīt par grāmatām, ceļojumiem, ēdieniem - par visu to pozitīvo, kas veido manu ikdienu, taču tā ir tikai daļa no manas dzīves.
Kārtējās piecas darba dienas ir vienkārši aizlidojušas, izgaisušas, pazudušas no kalendāra. Laiks skrien ne vēja spārniem, bet vēl neatklātā kosmiskajā ātrumā, un tam noteikti nav sakara ar gaismas ātrumu. Ir piedzīvotas superpozitīvas emocijas, un ir bijuši brīži, kad dusmās gribas dūri sist galdā un atcerēties kādu izteiksmīgāku epitetu.
Saka, ka pašlaik esot tāds dīvainais planētu stāvoklis, kad pat gluži normālās situācijās notiek nenormāli atgadījumi. Šis rīts sākās kā katastrofa, sekoja trīs tramvaju aizbraukšana "gar degunu", tādēļ ar milzu bailēm gaidīju, ko nesīs šodienas seminārs kopā ar skolotājiem. Rezultātā no piecpadsmit dalībnieku saņemtajām semināra novērtējuma anketām piecpadsmit bija ar ierakstu "ļoti labi", turklāt vienā vērtējums bija papildināts ar vārdiem "kā pasakā". Kopā ar kolēģiem bijām bezgala priecīgi, ka tiekam raksturoti ar vārdiem "augsti kvalificēti", "profesionāli". Kā lai nebūtu gandarījums saņemt visaugstākās atzīmes no visprasīgākās publikas - skolotājiem? Konstruktīvas diskusijas pozitīvā gaisotnē iespējamas arī tad, ja sarunbiedri ne vienmēr ir vienisprātis, jo sarunās dzimst tādi domu graudi, kas nažu krustugunīs tik naida dzirksti šķiļ.
Par to es domāju citu šīs nedēļas notikumu sakarā. Kāda mārrutka pēc sabiedrība ir jānaido un jānostata viena daļa pret citu? Kāpēc skolas ir sliktas, ka vēlas izmantot kvalitatīvus mācību līdzekļus? Kāpēc izdevniecības sliktas, ka ražo un piedāvā visdažādāko mācību literatūru? Kāpēc autori ir slikti, ka vispār raksta mācību līdzekļus? Kāpēc vecākiem jānaidojas ar skolām? Kāpēc skolām jānaidojas ar vecākiem? Kāpēc valsts institūcijas "kūda" vienu-otru-trešo-ceturto-ašpadsmito pusi?
Jebkurā normālā valstī ir brīvā tirgus ekonomika, kurā ikviens ir tiesīgs piedāvāt savu preci un pakalpojumu. Ikvienam, kuram ir ideja, ir iespēja vērsties pie kāda, kas to spēj realizēt. Ikvienam ir tiesības gūt peļņu no sava darba vai tā būtu kādā darbā materalizējusies ideja, pakalpojums un prece. Man kā patērētājam ir tiesības izvēlēties, ko es gribu. Daudzus gadus lējām benzīnu Statoil benzīntankos. Nu tur cenas ir augstākas nekā Neste. "Mākoņmaizei" nav ne vainas, bet reizēm "Kungu baltmaize" ir ar atlaidēm. Reizēm ir otrādāk. "Stendera" ziepes ir dārgas, bet tur ir jauka apkalpošana. Marsela Prusta darbu "Zudušo jaunavu pavēnī" izdeva Jumava, bet grāmatu nopirku "Jāņa Rozes" grāmatnīcā. Es atbalstu visus, kas vien darbojas, un veiksmi vēlu ikvienam. Esmu par godīgu konkurenci un vienlīdzīgām iespējām ikvienam. Esmu par konstruktīvu kritiku, formulētiem ieteikumiem, strukturētiem pētījumiem, kvalitatīviem produktiem. Esmu par tiesībām izteikties, piekrist vai pateikt "nē".
Bet... Reizēm šķiet, ka latviešu tautas genomā ir kāds mutējošs gēns, kas no paaudzes paaudzē kašķi un naidu dublicē kā Ctr+C/Ctr+P uzstādījums. Es vēlos, lai šodienas pozitīvās emocijas, iedvesmu, darbaprieku, gandarījuma sajūtu par savu paveikto darbu es varētu sūtīt visiem, kuriem gribas "uzbraukt" manai darbavietai. Es vēlētos, lai katrs par savu darbu runātu ar tādu iedvesmu kā to daru es. Literāti teiks, ka latviešu valodā teikt "es mīlu savu darbu" ir nepareizi, jo mīlēt darbu nevarot (arī "augi mīl gaismu" esot nepareizi, par to var izlasīt jaunākajā žurnāla "Ieva" numurā"), taču es atļaušos būt ļoti nepareiza visādā ziņā, ne tikai literāri stilistiskajā, un teikt, ka "es mīlu savu darbu". Man ir gan radoša brīvība, gan uzticēšanās, lieliska komanda un padomdevēji, iespējas izglītoties profesionālā ziņā tuvākās un tālākās valstīs, tikties ar dažādu jomu cilvēkiem, izteikties, diskutēt, piedāvāt gatavus risinājumus, kurus atzīstu par labiem esam arī kā vecāks. Vai ar to nav gana?
Nupat lasīju, ka gudrs vadītājs katru dienu aprunājoties ar katru savu darbinieku, taču ne par darbu. Tici man, ir tik grūti būt "uz pozitīvās nots" un to ievērot, ja tavā komandā ir desmit kolēģi, bet visiem ir viens jautājums: par ko mūs tā "aprej"? Varu teikt tikai paldies savai komandai, kas ikdienā spēj saņemties un domāt par kvalitāti kā augstāko mūsu darbības mērauklu, ignorējot kādā sabiedrības daļā izplatījušos naida bacili, kas šķiet uzņemam teju vai epidēmijas apgriezienus.
Paldies savējiem par atbalstu! Paldies vienai no manu bērnu skolotājām, kura šodien, dodoties prom no semināra, paspieda man roku un ar patiesu sirsnību teica: "Paldies jums! Jums ir visbrīnišķīgākā komanda!" Tajā brīdī man sirdī noripoja prieka asara. Es ļoti ceru, ka šie vārdi mūs iedvesmos un dos spēkus vēl izturēt!