Man ir kāda ļoti dārga klade. Brūna. Dārga nevis cenas ziņā, bet atmiņu. Manas vecāsmammas dzīvesgājums, kuru viņa man uzrakstīja, kad mācījos 6. klasē, jo tieši šajā gadā latviešu valodas skolotāja mums lika rakstīt dzimtas vēstures aprakstus. Esmu pateicīga savai vecaimammai, kura mazmeitas skolas mājasdarbu uztvēra ar tik lielu atbildību un ir man atstājusi mantojumā visdārgāko brūno kladi pasaulē.
Par šo kladi atcerējos šovakar, kad izdzirdēju (kārtējo) aicinājumu vecākiem dumpoties un rīkoties, pieprasot likumā noteikto bezmaksas izglītību saviem bērniem. Pag', kā tad īsti bija ar to skološanos tajos "antīkajos" laikos pirms divām paaudzēm?
Dzimusi 1925. gadā latviešiem tik taksturīgajā Ozolu uzvārda ģimenē, vecāmamma par 1931. gada vasaru raksta: "Kaut esmu dzimusi uz laukiem, bērnību, cik atceros, pavadu Rīgā - Grīziņkalna rajonā. Kopīgi ar brāli un citiem tā vecuma bērniem gājām uz Grīziņkalnu, jo tur bija bērniem ko darīt. Bija mazais baseins, bija lielais. Ūdens nekad netrūka. Strūklaka darbojās vienmēr."
1931. gada rudenī slimnīcā nokļūst vecmammas mamma, bērni tiek pārvesti pie radiem laukos. 1932. gada pavasarī mamma ir mājās, bet slimnīcā ar lauztu kāju nokļūst tēvs. 1933. gadā visa ģimene pārceļas uz laukiem. Vecāsmammas brālim jāsāk skolas gaitas. Seko šāds ieraksts par 1934. gada pavasari: "Brālis skolu beidz. Dzirdu, ka jāiet otru gadu. Mammu izsauc uz skolu, direktors un skolotāji saka, ka brālim ir tikai dzirdes atmiņa un no lasītā viņš neko neiegūst." Par 1934. gada rudeni: "Ejam abi skolā 1. klasē, sēžam vienā solā. Vakarā mācāmies kopā, lasu skaļi, kas ir jāmācās. Rēķināt rēķina pats. Skolotāji, 1. klasi beidzot, ir apmierināti." 1935. gada rudens: "Tēvs, brālis un es braucam uz Rīgu sapirkt priekš skolas, jo brālis ir ganos iedams arī nopelnījis. Tēvs sapērk mums visu jaunu - esam priecīgi." 1937. gada rudens: "Braucam uz Rīgu priekš skolas sapirkt visu. 4. klase kopīgi." 1935. gada rudens: "Piektā klase - kopā nesēdam, mācāmies katrs. Retu reizi kaut ko izlasu priekšā kādā citā klasē, kur nav bērnu. Brālis mācās angļu valodu, es vācu. Skolotājs ir apmierināts ar viņu angļu valodas stundās, pat uzslavē klasē un dara to zināmu vecākiem. (..) Ziemā mainījām dzīves vietu."
Pēc dzīvesvietas maiņas seko šāds ieraksts: "Mums, bērniem, bija liels pārdzīvojums skola. Pirmdien gājām uz skolu, lai paliktu tur visu nedēļu." Pēc Ziemassvētkiem paiet dažas dienas, kad "notiek ko mēs bērni nevaram saprast. Nodeg skola - sadeg mūsu aizvestās gultiņas. Mēs domājām, ka nebūs skolā jāiet, bet ir ziņa, ka skola ir jāapmeklē, tikai ļoti, ļoti saspiesti." 1939. gadā "mācāmies, kur ēdam - vienā telpā. Dziedāšanas stundas notiek sēdot gultiņās." Par 1939. gada rudeni rakstīts: "Brālis ar tēvu brauc uz Rīgu. Sapērk priekš skolas visu. Mani līdzi neņem, bet atved man arī visu, ko vajag. Tēvs man ir nopircis jaunu gultiņu skolai, kura pienāk pa bagāžas sūtījumu - esmu priecīga."
Dārgajā brūnajā kladē ieraksts rindojas cits pēc cita. Šķiet, tās varētu būt arī tavas vecāsmammas atmiņas. Nē, tur nav digitālie mācību materiāli tiešsaistes režīmā, bet tur ir ragaviņas, kuras bērni taisījuši no finiera gabala. Tur nav Converse kedas vai hipsterīgas saulesbrilles, bet ir atmiņas par saņemto divnieku uzvedībā, kad bez skolotāju atļaujas vecāmamma ir piedalījusies Ziemassvētku masku ballē un ieguvusi godalgoto vietu. Tiesa gan, viņas vecāki meitu par to nav sodījuši (par to divnieku uzvedībā!), jo ir devuši savu piekrišanu meitas dalībai šajā "ambrāžā".
Ko gribu pateikt es? To, ka skološanās katrā laikā ir bijusi savādāka. To, ka skološanās visos laikos ir maksājusi. To, ka vecākiem visos laikos ir jāinteresējas par savu bērnu gaitām gan skolā, gan ārpus tās. Vecāki rada mazuli, vecāki viņi audzina, vecāki viņi lolo un lutina. Mēs nevaram novelt atbildību par savu bērnu no sevis un aizbildināties ar "grūtiem laikiem", jo nevienos laikos nav bijuši "viegli laiki", lai savu mazuli palaistu lielajā dzīvē. Ja divi (pieauguši) cilvēki ir izlēmuši par labu bērnam, tad viņiem ir saistības un ar neredzamu tinti parakstīta apņemšanās sniegt savam bērnam labāko, ko viņi tam spēj dot. Neprasot - kas un no kā man par to būs.