Romantiskā fizika

Šodien, testējot jaunos interaktīvos materiālus iZvaigzne sērijā, sajūsmas pilna vairākas reizes noklausījos/noskatījos video par atoma kodolu. Iztālēm jau redzu, kā dažs labs neizpratnes pilns savelk uzacis patiesā izbrīnā un nodomā: pustraks sievišķis, ja fizikā var saskatīt kaut ko sajūsmas pilnu. Šodien es kārtējo reizi pārliecinājos, ka patiesībā nav sarežģītu lietu, jo viss ir atkarīgs no tā, kā attiecīgais temats tiek skaidrots. Un šodien man bija patiešām romantiska un ņammīga fizika!

Neliela atkāpe. Līdz pat pamatskolas beigšanai (ak mī un žē, pirms 21 gada!) biju vienlīdz labs eksakto un humanitāro zinātņu pārzinātājs. Toreiz maksimālo "5" saņēmu gan fizikā un ķīmijā, gan angļu valodā un latviešu valodā. Tikai vidusskolā, kad sākās jau "10" sistēma, sapratu, ka man tuvākas ir humanitārās zinātnes. Iespējams, tas notika skolotāju nomaiņas dēļ; iespējams, ka vienkārši kaut kam ir jāpatīk vairāk, jo vienlīdz labs visur var būt tikai ģēnijs. Tas gan nekad nav mazinājis manu apsēstību ar visāda veida nopietno zinātni (ne pseidopastāstiņiem), un tagad ikdienas darbā universitātē apgūtajai fonētikai redzu tikpat mazu (= nemaz) pielietojumu kā pamatskolā apgūtajam Oma likumam vai Pitagora teorēmai. 

Spektrālanalīze, Bjūstera leņķa noteikšana, stehiometriskais koeficients? Brrr, vai ne? Un tad šodien atoma kodols, bet ar patiešām negaidītu tekstu, kas momentā lika pazust nogurumam un atvērties acīm, jo materiālā viela par atoma kodolu tika izstāstīta kā "rozīņu pudiņa" stāsts. Jā, nepārklausījies/nepārskatījies! Vēlāk uzzināju, ka to atoma modeli saucot arī par "plūmju pudiņu". Lūk, tas man ir tik svarīgi - lai es spētu iztēloties, vizualizēt kaut ko abstraktu, neredzamu un netaustāmu, lai katrai parādībai būtu savs stāsts, kas liktu man to iegaumēt un atcerēties mūžīgi! Domāju, ja kaut katrs otrais skolotājs, mācot par atoma uzbūvi, pieminētu kaut ko tik romantisku un kulināri baudāmu kā "rozīņu vai plūmju pudiņu", tad klasē pamostos itin visi, bet skolotājam nebūtu jāplēš mati par to, kāpēc trešdaļa neatceras, kas ir kodols, elektrons vai protons. Tie nav tikai abstrakti jēdzieni, bet kaut kas tāds, kas veido rozīņu pudiņu, ja reiz anglim Tomsonam tā iegribējās teikt.

Mūsdienu skolēni noteikti ir ieguvēji mācību procesā, jo viņiem ir pieejami daudzveidīgāki informācijas  avoti nekā man pirms divām desmitgadēm. Viņiem atliek tikai iegūglēt atslēgvārdus, piemēram, "science experiments", lai aplūkotu kaut ko šādu. Arī skolotājam ir krieni vien vieglāka dzīve, ja vien ir gana liela aizrautība radīt interesi par savu mācāmo priekšmetu, jo tieši pedagogs kā personība ar savu dedzību rada patiku vai nepatiku pret apgūstamo priekšmetu. Tehnoloģijas ir tikai palīgmateriāls, jo galvenais ir cilvēciskais faktors, taču tehnoloģijas un cilvēks var radoši līdzāspastāvēt. Ai, kāds utopisks sapnis man ir: lai aiz katra mācību priekšmeta stāv aizrautīgs skolotājs, kas zina, kā ar karoti ieliet mutē rozīņu pudiņu=atoma modeli pat pēdējā solā sēdošajam par mūžīgo divnieku karali uzskatītajam X. Bet, ja tāda nav, lai skolēni zina, ka bez salad fingers ir vēl citas cool lietas, un fizika arī var būt viena no tām.