Pāriet uz galveno saturu

Laiks jaukai tasei tējas

Lai cik banāli tas neizklausītos, vasara ir laiks, kad vislabāk lasās romantiskie darbi. Kad ārā ir saule, skaļi tērgā putni un vērties mākoņos caur pieneņpūkām patīk pat lielām meitenēm, roka tā vien sniedzas pēc grāmatas, kuras vāka noformējums ir ar ziediem. Tiklīdz es ieraudzīju Rutas Hoganas e-grāmatu "Pazaudēto lietu glabātājs", es zināju, ka šo darbu izlasīšu pat bez anotācijas iepazīšanas, jo es jau biju vāka ziedu varā. Ir laiks jaukai tasei tējas un šī romāna iepazīšanai!


Grāmatā viens no galvenaijiem varoņiem Spridzinātājs saka: "grāmatas ir brīnišķīgas tāpēc, ka tās ir filmas, ko tu redzi savā prātā". Rutas Hoganas sarakstītā "Pazaudēto lietu glabātājs" ir tieši šāda grāmata, kurā lasītājam nākas teju vai fiziski sajust rožu dārza un šķietamo krāmu smaržu, putekļus, kas tiek notraukti no gadu desmitiem bēniņos stāvējuša čemodāna, uzburt Saulstariņu, dejojošo dronu, kas vienmēr ir gatava atrast laiku "jaukai tasei tējas", saskatīt pulksteni, kas ik dienas apstājas precīzi 11.55, sadzirdēt plates atskaņoto dziesmu, kas  šķiet vajājam Lauru nakts vidū un vēl, un vēl. Šī ir grāmata, kurā ik teikums uzbur smaržu, garšu, skaņu, noskaņu. Grāmata, kurā norisinās paralēli stāsti, lai grāmatas izskaņā saslēgtos perfektā unisonā.

Iespējams, ka "Pazudušo lietu glabātāju" atšķirīgu no citiem romantiskajiem darbiem ar paredzamo sižeta atrisinājumu padara Rutas Hoganas rakstības stils un asprātīgā, dzīvā un visnotaļ ticamā valoda. Viņas varoņi nebūt nav ideāli, literatūrkritiķi var apšaubīt tā vai cita tēla rīcību, taču nevar noliegt, ka pat klišejas Hoganas romānā ir kā punkts uz i, jo gluži vienkārši tā dzīvē ir. Lūk, tikai daži citāti, kas man lika pasmaidīt.
"Moda atgriezās Koperstrītā kā koncentrētā sērskābe vecas sievietes izskatā."
"Lilijai nekad nebija paticis Elīzas iecerētais Henrijs. Viņa nevarēja uzticēties vīrietim, kuram bija tāds pats vārds kā putekļu sūcējam."
"Dzīva viņa varbūt bija, bet aša noteikti vairs nē."
"Esmu tik sausa kā Džeimsa Bonda martini."
"Nu jau viņai ir gandrīz astoņdesmit deviņi, un viņa ceturtdienās ēd tikai kāpostus."
"Ķermenis kā bifelim, prāts kā kodei, - tā par savu vīru mēdza teikt Greisa."

Un tā varētu turpināt vēl un vēl. Hogana turklāt ir veidojusi ne tikai paralēlu stāstu līniju, bet arī galveno varoņu dzīvē iepinusi daudz atsauču uz literāriem darbiem un filmām, tāpēc lasītāji var pārbaudīt savu erudīciju kultūras jautājumos. Romānā būtiska loma ir autoru, izdevēju un grāmatu videi, tāpēc interesanti vērot, kā caur varoņu tekstiem atklājas pašas autores vērojumi par mūsdienu literatūru un populārākajiem žanriem. Arī tāpēc šis romantiskais romāns ir atklājums pat tiem, kuriem romantika saistās tikai ar kvēliem skūpstiem un solījumiem mēnesnīcas gaismā. 

Man Rutas Hoganas romāns "Pazaudēto lietu glabātājs" bija kā krāšņa komēta, kā krītošā zvaigzne, kas aizrauj elpu un paliek atmiņā. Ja esi lasījis pērn izdoto Mišelas Geiblas romānu "Dzīvoklis Parīzē", tad Hoganas darbs noteikti patiks. Un tā vien šķiet, ka Rutas Hoganas romānā "Pazudēto lietu glabātājs" ieskanas burvīgās "Amēlijas" notis, kas padara šo pasauli jaukāku un sirsnīgāku.

Un nu - laiks jaukai tasei tējas! 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav