Tā Katons ārstē man kāju |
Vēsturiskās taisnības labad būtu jāsaka, ka mana pirmā doma, tieši pirms nedēļas nokļūstot svaigā gaisā (lietū!) ārpus klīnikas telpām bija par to, ka nu gan steidzami ir jāatceļ pēc nepilnām trim nedēļām ieplānotais vasaras atvaļinājuma brauciens un naktsmāju rezervācijas. Otrā doma - kuri ir galvenie darba darbi, kas nu būs jāizdara kolēģiem? Un tad kā bomis pa pieri nāk jautājums: pag, bet kā es vispār izturēšu sēdēšanu mājās? Vasarā taču ir jālasa sēnes un jācep kūkas! Un kā nu būs, vai tiešām es pirmdienās nevedīšu melleņu mafinus un zemeņu kūkas uz darbu? Kā sāls manā plīsušajā cīpslā ir dēla secinājums: "Bet ko tu vispār sadarīsi? Zinot tevi, istabas būs pārkārtotas jau pēc diviem mēnešiem. Nu labi, varbūt jau pēc mēneša." (Brīdinājums: ģimenes vienmēr vislabāk zina to, ko paši vēl nemaz neapjaušam.)
Taču pat vishistēriskākajām būtnēm (Freidam noteikti būtu ko teikt par mums, sievietēm, šādā dvēseles stāvoklī) ik pa brīdim ieslēdzas racionālā domāšana, un tā notiek arī ar mani. Teju vai uznāk vēlme sasist plaukstas (bet traucē rokās esošie kruķi), jo nu es izplūstu laimes pilnā smaidā no daudzajām domām par vasaras pavadīšanas iespējām. Beidzot, nu tad beidzot es varēšu netraucēti lasīt visas tās jaukās grāmatas papīra un e-veidā, kas gadiem krājas un krājas, bet tā arī nespēj nokļūt līdz izlasīšanas stadijai. Beidzot es varēšu pabeigt to ziemas džemperi, kuram atlicis tikai kāds nieka gabaliņš no roku noadīšanas (zinu, ja būtu barga ziema, tad tas būtu izdarīts jau pirms trim gadiem. Varbūt pat pirms pieciem.). Ak, un beidzot es varēšu rāmi sēdēt un tamborēt itin visu, ko man sakārosies! Baltas sedziņas un dzeltenas sedziņas. Un varbūt kādā sedziņā es ietamborēšu pērlītes. Vai ievilkšu kādu lentīti. Jā, man būs grāmatu un rokdarbu vasara, un es būšu tik laimīga ar tiem abiem kruķiem sēžot uz balkona!
Dēla apgalvojuma par mājkopību apstiprinājums nav jāgaida pat tik ilgi, kā tika prognozēts, jo jau pēc vienas nekā nedarīšanas dienas esmu sakārtojusi un lasīšanas secībā uz žurnālgaldiņa rokas stiepiena attālumā no gultas salikusi lasāmvielu. Ilustratīvos nolūkos varu noziņot, ka kaudzītē glīti sarindoti darbi no daudzu slavinātās "No debesīm nokrita trīs āboli" līdz "Neurodesign. Neuromarketing insights to boost engagement and profitability", bet blakus tikpat glītā kaudzītē ir neizlasītie "Harvard Business Review" un "Times". Neizlasītās e-grāmatas bail pat pat saskaitīt... Ar padarīto esmu apmierināta, un prātā sāk veidoties nodarbinātības plāns. Vēl pagūstu nodomāt, ka varbūt vajadzētu ieviest kalendāru, kurā atzīmēt katru veiksmīgi pārlaisto nekā nedarīšanas dienu.
Vēl viena diena tiek veltīta balkona zviļņu izpētei Ikea un Jysk mājaslapās, jo tas taču ir saprotams, ka nevarēšu piebiedroties mūsu kaķim, kurš itin ērti jūtas iegūlies balkona puķu kastēs vai pat uz betona grīdas. Lai slavēts digitālais laikmets ar iespēju teju vai vizualizēt sevi ikvienā šūpuļtīklā un pufā! Te gan jāpiebilst, ka zvilnis nebūt nav viegla izvēle, un vīrs, visnotaļ prātīgs cilvēks būdams, ir iecerējis mani ar tā izvēli nodarbināt ilgstoši, jo tikai jūnija pirmās nedēļas nogalē, kas sekos tūlīt pēc dažām stundām, mums būs detalizēts dažādo variantu atlases process. Tā nu var teikt, ka pat balkona mēbeles izvēle cilvēka prātu var nodarbināt nedēļu, un tieši par tik ilgu laiku samazināt ko-es-vispār-šovasar-iesākšu vaimanas.
Īpaši nevēlos atcerēties teju vai trīsdienu ilgo atgūšanos no PRP injekcijas, jo šī ir pirmā diena, kad par manu atgriešanos dzīvē liecina tas, ka es vēlos ēst. Ziniet, ja jūs būtu Vērsis, tad jūs pēc šī teikuma izlasīšanas neieplestu izbrīna pilnas acis un nepavērtu muti jautājumam, vai tad šādā karstumā vispār var par ēdienu pat padomāt? Iespējams, ka britu zinātnieki jau ir veikuši kādus pētījumus par to, ka Vēršu dvēseles stāvokli var noteikt pēc tā, vai viņi prasa ēdienu. Ne tikai mana ģimene, bet arī darba kolēģi zina, ka neatkarīgi no atrašanās vietas vissvarīgākā lieta vienmēr ir apjautāties, vai es vēl nevēlos ēst. Par nožēlu jāatzīst, ka dažiem pat ir gadījies piedzīvot, kā atdzimst dēmons manā ķermenī, ja laikus mani nepabaro. Tātad visi līdzjutēji šobrīd var atviegloti uzelpot, jo ir atgriezies normāli ēdelīga Vērša dzīvesprieks ar spēju paskatīties uz barību.
Bet es tomēr gribu pasūdzēties! Par tiem putniem! Kamēr es vēl gaidu savu balkona zvilni, es baudu spirgto lauku gaisu, guļot istabā. Un tad viņi sāk spiegt, ķērkt, brēkt, klaigāt. Putni. Nu labi, varbūt gaudot un maurot vēl ne, bet tuvu tam jau ir, jo tās balsis, kas man te skan vien pāris metrus aiz loga no ceriņkrūmiem un lielās kļavas, ir skaļākas kā Vīnes filharmoniķi Jaungada koncertā. Domāju, ka kādā neko nedarīšanas dienā es tās arī ņemšu un ierakstīšu. Un tad sākšu atšķetināt, lai atpazītu. Tāpat vien, aiz nekā nedarīšanas.
Šodien bija pirmā diena, kad devos uz virtuvi bez kruķiem. Kāja progresē, un tas priecē. Kā nedēļas izturības balva bija ne tikai pērkons un spirdzinošs lietus, bet arī mana vakara pastaiga ar kaķi pa balkonu. Jo citur kustēt es nespēju. Vēl ne.
Padomāju, ka arī pēc šī stāstījuma turpinājumam vajadzētu sekot.
Komentāri