Pāriet uz galveno saturu

"Visas slimības rodas galvā"

Apcerīguma stūrītis

Kāds labs kolēģis pirms dažiem gadiem ar ciešu pārliecību apgalvoja, ka visas slimības rodoties galvā. Pirms noskaidrojam, cik patiess ir šis apgalvojums, mēs visi kopā varētu veikt kādu vienkāršu izkustēšanos. Jādara būs gaužām maz: jānoguļas uz jebkuras daudzmaz līdzenas virsmas, jāiztaisno kājas, jāpakustina pēdas un kāju pirksti, lai sajūtam, vai vispār šī ķermeņa daļa darbojas, un tad pēdas novietosim taisnā skatā uz augšpusi (t.i., kājas paliek taisni izstieptas uz virsmas, tikai pēdām "jāskatās" uz augšpusi), lai katru no tām atsevišķi lēnām un bez liekas piepūles, bet arī neatraujot no virsmas, pavirzītu pa labi un pa kreisi. Kā ir? Sanāk? Vajadzētu taču būt, ka 30 vai pat 45 grādu leņķis izdodas tīri labi, vai ne? Nu re, bet es ar šo vingrinājumu varu pārbaudīt, ka man vēl Alcheimers nav piemeties!

Ja ir vēlme vēl pavingrot un pārbaudīt kustību amplitūdu, tad droši var apsēsties un kājas novietot normālā pozīcijā, lai būtu skaists taisnleņķa trijstūris. Arī šādā veidā var pēdas, īpaši neatraujot no grīdas, pakustināt pa labi un kreisi. Kā tagad veicas? Man arī ar šo vingrinājumu ir 50 % "success rate", jo kustas tikai kreisā pēda. Lai būtu pavisam godīgi, tad labo pēdu gan šādā vingrinājumā, gan arī iepriekšējā varu pakustināt par kādu grādu šurpu un turpu, tiesa, tad nav garantijas, ka nākamajā brīdī es skaļi neiekliegšos. 

Bet kāds gan šim visam vingrojumu stāstam ir sakars ar Alcheimeru? Lūk, es nu savos piespiedu atpūtas brīžos, sēžot zvilnī uz balkona un cīnoties ar visādām melnām domām, esmu atklājusi, ka patiesībā medicīnas darbinieku leksika un slimības skarto vietu apraksti ir lielisks izklaides veids, lai prāts būtu možs un pelēkās šūniņas tā vienkārši nepārklātos ar kaļķi. Jāsaka, ka mani ārsti tiešām pēdējā pusgadā ir rūpējušies, lai Alcheimers man netuvotos.

Jau minēju pirmajā ierakstā, ka sākotnēji visu problēmu sakne šķita kreisās kājas celis, tāpēc ārsts X, pat neapskatot sāpošo vietu, nosūtīja uz rentgenu. Kas jādara, tas ir jādara, un tā nu saņēmu aprakstu ar vārdiem, ka kreisā ceļa locītavas sprauga ir "laterālā daļā ar nelielu artikulējošo virsmu subhondrālu sklerozi" un "sīkie marginālie osteofīti eminentia intercondilaris apvidū un pie patellas", bet slēdzienā rakstīts "kreisās puses gonartrozes pazīmes". Oooo, izrādās, ka kājai arī var būt skleroze? Lieki paskaidrot, ka normālā cilvēku valodā skaidrojumu nesaņemu. Kad ar šo esmu atpakaļ pie ārsta X un sūdzībām, ka sāp un sāp, tieku sūtīta atkal uz izmeklējumu, šoreiz uz magnētisko rezonansi. Šajā izmeklējumā ir tādi vārdi kā "aiz femur lateriālā kondiļa fabella" (šeit jāpiebilst, ka pie šī teikuma fizioterapijas ārste ņēma rokās patiešām ļoti biezu bilžu grāmatu un pētīja, kur ir šī detaļa), kā arī slēdziens "M. gracilis tendinopātija distālā stiprināšanās rajonā". Pēc šīs atbildes saņemšanas nākamajā ārsta vizītē sekoja slavenais apgalvojums, ka tās esot vecuma īpatnības, ka man nav iemesla satraukties un vai tad vispār man tik ļoti sāpot. Jā, tajā laikā jau man bija grūtības vispār paiet, arī labā pēda un potīte bija "auč!" stāvoklī.

Nu jau USG izmeklējumā labās kājas pēdai gadījās ārsts, kas spēja runāt cilvēku valodā, ne tikai medicīniskos terminos, lai cik tie daiļrunīgi un bijību iedvesoši izklausītos. Lai gan oficiālajā izrakstā ir tādi vārdi kā "dorsālie osteofīti", "entezofīti Ahila cīpslas struktūrā" un "mediālo apakšstilba muskuļu tenovaginīts ar mīksto audu tūsku", ārsts pavisam ne-medicīniski pajautā: "Kā jūs vispār ar šādu iekaisumu spējat pastaigāt?". Tur jau tā lieta, ka nespēju, tikai manas "vecuma īpatnības" liedz atzīties, kurš ārsts X ir ieteicis man nestaigāt, ja jau tik ļoti sāp. Jā, un decembra sākumā veiktajā USG melns uz balta rakstīts, ka labās pēdas locītavā izsvīdumu neatrod.

Kad maija beigās nu jau ar ārsta Z norīkojumu tiek veikta MG labajai pēdai, tiek secināts, ka ir "labās pēdas locītavā izsvīdums līdz 4-5 mm biezumā" un "subkortikāla kaula smadzeņu tūska arī mediālā potītē" (ooo, kājām ir ne tikai sklerozes, bet arī kaula smadzeņu tūskas?), tāpēc nu ārsts Z var apgalvot, ka man ir "labās pēdas musculus peroneus longus garenisks bojājums, tenosinovīts; labās tībijas procesus malleoli stresa lūzums". Labi, ka ir trīs līdz četri vārdi, kas izklausās dzirdēti latviešu valodā, jo nudien vairāk kā In vino veritas est es no universitātē apgūtā latīņu valodas gada neatceros.  Par to plīsušo cīpslu latviešu valodā es saņēmu šādu skaidrojumu: "Iedomājieties cīpslu kā kokteiļa salmiņu, kur tagad ir tukšums pa vidu". Nu ko, man kā filologam var būt gana plaša iztēle.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka ārsti rūpējas ne tikai par manu kāju veselību, bet arī prāta skaidrību, lai pēc iespējas attālinātu brīdi, kad nāksies sastapties ar Alcheimeru. Kas gan var būt labāks par svešvārdu minēšanu vai vismaz klusu nobubināšanu! 

Savukārt man nav izdevies gūt apstiprinājumu, ka nespēja pakustināt labo pēdu ir tāpēc, ka mana galva ir ieņēmusi domu, ka es to nevaru izdarīt, jo pretējā gadījumā to nevarētu izdarīt arī kreisā pēda, vai ne? Tā nu es secinu, ka vismaz -fīti, sinovīti un citi latīņu cilmes brīnumi nerodas manā galvā tāpat vien, bet tomēr ir saistīti ar sāpēm konkrētā ķermeņa vietā, kas šoreiz ir kājas. Lai nu kā, bet vārds "tībija" gan man patīk, un es domāju, ka gan jau kādu mazu meitenīti varētu nosaukt arī šādā vārdā.

Nākamais turpinājums varētu būt pēc ārsta apmeklējuma, kad uzzināšu, ko darīt, ja no PRP injekcijas uzlabojumus joprojām nevaru just.



Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav