Pāriet uz galveno saturu

"Mums visbiežāk noģībst vīrieši"

Tur aiz mākoņiem ir saule...
Es joprojām sevi saucu par ļoti izturīgu cilvēku. Man vismaz šķiet, ka esmu izturīga. Un ļoti neatkarīga. Pati-visu-varu-ar-visu-tikt-galā. Līdz vakardienai biju ģībusi vai taisījusies ģībt tieši trīs reizes. Pirmā reize bija karstā vasaras dienā agrīnā jaunībā, kad, par laimi, "atslēdzos" istabā vecāku klātbūtnē. Divas nākamās reizes bija pagalam dīvainas un atgadījās pirms dažiem gadiem, liekot man domāt, ka sirgstu ar torņu augstuma fobiju, jo viena reize bija tepat Kurzemes puses bākā, bet otra reize bija Polijā baznīcas smailē. Vakardien bija ceturtā reize un ietilpst stāstā par to, kā es ārstēju kājas. Un te nu ir jautājums par to, kāds gan ģībšanai ir sakars ar kājas ārstēšanu?


Mūsdienu medicīna, ja vien gadās sastapt pareizo ārstu, ir teju vai kā brīnumnūjiņa fejas rokās. Ā, vēl tāds sīkums, ka tā feja ar visu brīnumnūjiņu visbiežāk mēdz atnākt, ja ir zināms finansējums, par ko abas puses spēj vienoties. Manas sāpošās kājas epopejas gadījumā medicīniskā feja slēpjas zem burtiem PRP. Wow! Man vispār patīk kodētas sarunvalodas, šifrēšana un mīklas, piemēram, klasiskā "karātavu" spēle. Šoreiz PRP ir saīsinājums no tikpat mistiskiem vārdiem platele rich plasma, ko latviski var atrast ar atslēgvārdiem "augšanas faktors" vai "trombocītiem bagātināta plazma". 

Šī PRP injekcija tika nozīmēta kā pirmais solis, lai glābtu manas labās pēdas cīpslas plīsumu (oi, to latīnisko pilno nosaukumu es necentīšos pārrakstīt), turklāt procedūra paredzēta USG kontrolē. Nav joka lieta, ja diviem ārstiem jāvelta laiks kaut kādam nezināmas izcelsmes (es patiešām joprojām nevaru 100 % apgalvot, kur es esmu šādi satraumējusies!) plīsumam. Mans ārstējošais ārsts jau iepriekš ir brīdinājis, ka procedūra būšot nepatīkama. Pēc tam, pierakstoties uz procedūru, es uzzinu, ka turklāt šī nepatīkamā procedūra maksā tieši vienu ceturtdaļu no viena tūkstoša eiro. 

Aha, bet kas tad ir tik īpašs šajā PRP injekcijā un kāpēc tā vispār ir vērtīga? Iespējams, ja es būtu pirms dažiem gadiem bijusi ļoti aktīva sportiste, tad mani ar šādu injekciju diskvalificētu no sacensībām, jo sākotnēji šis brīnumlīdzeklis ir bijis aizliegto dopinga vielu sarakstā. Vai nav jauki? Es saņemšu dopingu! Nu labi, tagad PRP varot injicēt bez lieka satraukuma, un man nākas pieņemt, ka šī ir tikai viena no ārstniecības metodēm. Tātad PRP nozīmē to, ka no pacienta paša asinīm atdala plazmu, centrifūgā tā tiek bagātināta, bet pēc tam to injicē atpakaļ tieši sāpošajā/bojātajā vietā. Izklausās vienkārši, vai ne?

Tiktāl esmu apņēmības pilna un zinu, ka es visus ārstus un manipulācijas līdz šim esmu pārcietusi ļoti veiksmīgi. Es varu skatīties uz asinīm, es neģībstu un nesaraujos pie dūrieniem, es esmu varena. Tiesa, līdz brīdim, kad PRP skar tieši mani un manu plīsušo cīpslu. Sākums ir brīnišķīgs, nudien brīnišķīgs, jo es uz ārstējošā ārsta skaidrojumu, ka trīs dienas var būt sāpes un ja ir kādi nepatīkami vai neparasti simptomi, tad noteikti ir jāzvana, atbildu, ka paldies, bet ar mani viss būs kārtībā. Ārsts ir ļoti mierīgs un vēlreiz tikai pasaka, ka visādi var gadīties. Starp citu, šo trīs dienu laikā nedrīkst dzert arī pretsāpju zāles, lai neiznīcinātu visu to labo, ko ķermenis būs saņēmis un varēs sākt izmantot. Bet es nu guļos un mierīgi sajūtu, ka mana potīte tiek apstrādāta, seko pavisam maigs un īss dūriens, līdz smadzenēs ieskanas doma, ka nudien tie brīdinājumi, ka būs nepatīkami, uz mani neattiecas vai ir bijuši pārspīlēti. Un vispār, kāpēc ārsts pirms injekcijas pārjautāja, vai man līdzi ir kruķi?

Tā nu minūtes laikā viss ir beidzies, es varu celties augšā, tikai seko mega problēma, jo es gandrīz nemaz nespēju pakustēt. Labā kāja šķiet nejutīga, piepampusi piecreiz lielāka, solis līdz krēslam un apaviem šķiet kā maratona distance, un ārsts jau ir izgājis gaitenī, lai no vīra paņemtu manus kruķus. Ar milzu pūlēm un kruķiem spēju iziet no telpas, apsēžos gaitenī, bet jūtu, ka nudien ar mani ir vāks. Es svīstu trakāk kā Tulas vai Zofjuvskas ogļracis, nelīdz ne ūdens, ne validols, jo visā nopietnībā gar acīm jau ir melns. Pēc trīsreizējas pārdomāšanas un bezfilmas iestāšanās vēl paspēju pateikt Andrim, ka jāskrien meklēt ārsts.

Tālākais seko kā visos tajos jaukajos seriālos par ārstu ikdienu, kur fejas ar brīnumnūjiņām glābj un mierina ikvienu, kam ir kas vairāk par akūtu iesnu. Es varu teikt tikai lielu paldies, ka esmu (visbeidzot!) nokļuvusi tieši šajā klīnikā, jo viss līdz sekundes simtdaļai šķiet kā ilgstošos treniņos noslīpēts darbs: ārsts ir momentā klāt, tikpat ātri ir ratiņkrēsls, kā melnā tunelī dzirdu vārdus "es vedu pacienti uz...", bet nesadzirdu, kur tad tieši, līdz ar divreizēju ratiņkrēsla ieskriešanu durvīs es jau esmu divu citu eņģeļu-medmāsu rokās un gultā ar baltiem griestiem (tas, protams, dramatismam!). Ūdens, kondicionieris, ledus uz potītes, asinsspiediena mērīšana un atgriešana atpakaļ ierastajā stāvoklī norit zibenīgi un mierīgi. "Vai tiešām nevēlaties tēju ar cukuru? Vai kafiju?" - tā man vairākas reizes gulēšanas stundas laikā pārjautā medmāsa, kas ir tepat, tepat, vien soļa attālumā visu laiku un apstiprina, ka "nu jau sejas krāsa arī atgriežas" un "vīrs sēž tepat aiz durvīm, bet mēs varam pasaukt arī iekšā". 

Kad medmāsa ir jau atļāvusi man apsēsties un ienāk ārsts atkārtoti apraudzīt, lai pārliecinātos, ka tiešām šo būtni var droši palaist mājās, man tiek piekodināts "Tikai šovakar nedejojiet!", uz ko es atbildu ar "Labi, tad es iešu uz boksa nodarbībām!", tādējādi ar smaidiem vienojoties, ka būšu dzīvotāja. Nākas pierunāt ļoti sāpošo un piepampušo kāju saņemties un uzvilkt botu, bet tālākā gaita man ir tikai ar kruķiem un vien dažus centimetrus uz priekšu lēnītēm jo lēnītēm. 

Vakarā, tinot vaļā pārtrūkušo filmiņu, man galvā ieskanās eņģelim līdzīgās medmāsas vārdi par to, ka šādi mēdz atgadīties, tas nav nekas neparasts, un "visbiežām mums noģībst vīrieši". Kolēģiem esmu nosūtījusi ziņu, ka es labāk izvēlētos pasaulē laist trešo mazuli, nevis pārciest PRP injekciju, un nu es zinu, ka minūti gara injekcija cīpslas apvalkā spēj mani nolikt gultas režīmā.



Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav