Teju vēl nebiju pārkāpusi pāri slieksnim, atgriežoties no Londonas grāmatizstādes, kad tiku nolikta fakta priekšā - 26. aprīlī jāpiedalās LU diskusijā ar garo un akadēmisko nosaukumu kā no maģistra darba: "Latviskā e-satura attīstīšanas un pieejamības potenciāls izdevēju, bibliotēku un e-satura lietotāju skatījuma ziņā". Gandrīz divu stundu garās debates (vērojamas arī tiešraidē un vēlāk arī arhīvā) lika uzvirmot emocijām un pragmantiski pamatotām atbildēm, bet atstāja tādu nepabeigtības sajūtu. Kāpēc?
Neviens vairs nešaubās un pat neapspriež jautājumu par to, vai e-saturam ir vai nav jābūt. E-saturam ir jābūt un tas ir. Tiesa, e-saturs Latvijā ir kā bēbis, kas mācās rāpot un teju ir gatavs piecelties un spert pirmos soļus. Jā, vēl ir taustīšanās, šļūkšanas uz vienas ciskas, nepieciešamība pēc kāda lielā, varenā, gudrā (lasi - ārzemju pieredzes) atbalsta. Bēbis grib būt patstāvīgs un iet savu ceļu, mēģināt pastāvēt par savām tiesībām un savu draugu (lasi - autoru) tiesībām, bet nevēlas, ka viņu kāds apbižo. Nu kurš gan nevēlas būt pats par sevi?
Digitālajā laikmetā cilvēks ir izslāpis pēc satura, valda informācijas pārbagātība. Tiek uzskatīts, ka nekad vēl savā pastāvēšanas vēsturē cilvēks nav tik daudz lasījis un rakstījis, kā tas tiek darīts pašlaik. Autors var būt ikviens. Lūdzu! Sākot no mikroblogu vietnē ievietota 140 rakstzīmju gara teksta "Vē, negribas uz skolu" un foto ar lāčiem un vodkas pudelēm līdz saitēm uz pētījumiem un saucieniem iesaistīties divriteņu zagļu ķeršanā. Gribi izpausties garāk? Tweet longer! Esi vēl čaklāks? Lūdzu! Raksti emuāra rakstus! Skaties, pēti, analizē, dalies - tev noteikti atradīsies lasoša publika! Raksti romānus turpinājumos, raksti dzejoļus, ievieto savus zīmējumus, vārdsakot - darbojies! Ja būsi gana attapīgs, varēsi pat kaut ko pelnīt, ievietojot reklāmas. Uz priekšu! Arī tas ir e-saturs.
Un te sākas emocionālā stāsta daļa. Lūdzu tālāk nelasīt tiem, kas komentārus raksta apmēram šādi: "jūs, stulbeņi tādi, neko nesaprotat un pēc pāris gadiem kodīsiet nagos, sēžot uz savām papīra grāmatām". Jo man ir ļoti smagi dzirdēt, ka e-grāmatas tiek uzskatītas par kaut kādu vieglo, nenopietno, ņigu ņegu saturu.
Es esmu ne tikai e-satura autore. Es pārzinu virtuvi no ķēķa puses. Es zinu, cik ļoti ilgi top mācību grāmata vai jebkurš gana nopietns oriģināls darbs. Šis ir mans mīļākais radošais bērns, kura tapšanā iesaistījās teju 50 cilvēki ne tikai izdevniecībā, bet arī ārpus tās - studijas skaņu inženieris Tālis Timrots, mūzikas autore Līga Taube, bērnudārza audzēkņi, kas sestdienu pavadīja studijā, un vēl, un vēl. Ja autors pie sava darba strādā ar visu sirdi un dvēseli, tad tā ir daļa no paša, kas tiek atdota. Jā, tas ir milzu gandarījums, lepnums un prieks - turēt rokās sava darba eksemplāru. Tas ir mans, tikai un vienīgi mans, oriģināls darbs. Es ar to nevēlos svaidīties pa labi un kreisi, ļaut kopēt, publicēt i-netā bez manas atļaujas, jo, piedodiet, tas būtu tāpat kā ļaut kādam "aizņemties" manus "īstos" bērnus. Tikai, lūdzu, nepārproti mani! Es ar abām rokām atbalstu savu darbu piedāvāšanu arī e-grāmatas formātā un esmu priecīga, ka tieši "Izdzīvošanas minimums" ir starp pirktākajām latviskā satura e-grāmatām, bet es gribu, lai tie, kas šo grāmatu izmanto, saprot, ka tās uzrakstīšanā un sagatavošanā ir ieguldītas idejas un darbs. Esmu par to, lai saturu var izmantot uz dažādām ierīcēm un platformām; esmu par to, lai ikviens saturam var piekļūt no jebkuras pasaules malas un jebkurā sev ērtajā brīdī. Esmu par satura pieejamību un pēc iespējas mazāku klikšķu skaitu, e-saturu iegūstot, bet es gribu, lai lasītāji ciena manas kā autora tiesības par saturu, kuru es labprātīgi neesmu piekritusi vai pati ievietojusi internetā, lemt man pašai.
Manuprāt, tā dēvētais self-publishing kļūs par next big hit. Plašsaziņas līdzekļos skaļi izskan veiksmes stāsti, kā nevienam nezināms autors kļūst par tūkstošiem lasītāju pazīstamu slavenību un var nodoties tikai rakstniecībai. Jauki! Tikpat skaļi izkan arī stāsti par to, kā "tradicionālās" izdevniecības maksā tūkstošus jauniem, bet perspektīviem autoriem, ar kuriem noslēdz līgumus par sēriju rakstīšanu, un pirmo vai pat divus pirmos darbus mārketinga nolūkos pārdod par simboliskām naudiņām vai vispār bez maksas. Galarezultātā ieguvēji ir visi.
Ārzemju izdevniecību pieredze liecina par to, ka e-grāmatas pārsvarā ir impulsīvi pirkumi, jo e-grāmata ir viena klikšķa attālumā. Grāmata fiziski neaizņem vietu istabā/plauktā, vien kādas lielākas vai mazākas (pārnēsājamas) ierīces resursus. Nav putekļu ērcīšu un citu raižu. Arī es esmu par e-grāmatām, tās man pietrūkst, jo fiziski mājā vairs nespēju satilpināt visu profesionālo literatūru un izklaidējošos darbus.
Pirms nepilnām divām nedēļām es biju varen nikna, ka Waterstones.com man neļāva uz sava Mac'a savākt PDFus no interaktīvām mācību metodēm veltītām grāmatām. Viss beidzās ar to, ka šīs grāmatas atspērusies stiepu no Londonas - iegādātas tajā pašā Waterstones, tikai drukātā formātā! Es priecātos, ja tagad šīs grāmatas varētu lasīt trolejbusā savā iPhone, braucot mājās no darba, nevis līdzi stiept smagumu. Bet tas nav iemesls, lai es nelasītu grāmatas.
Šodienas diskusijā netika skarts, manuprāt, viens filozofiskāks jautājums. Pirmkārt, ir muļķīgi strīdēties par to, vai e-grāmatām ir jābūt par brīvu vai par maksu, vai tām ir jābūt bibliotēkās vai nav. Ir jābūt visam, ir jābūt izvēles iespējām, ir jāzina, kā izmantot. Taču ir jārunā par to, ka par spīti dažādu ierīču pieejamībai nepalielinās lasītāju skaits, tas ir, lasošā publika skaitliski nepalielinās. Tā, diemžēl, ir visā pasaulē. Izdevēji runā par grāmatniecības nozares iznīkšanu itin visās valstīs, bet e-grāmatu labie rādītāji ir tikai tādēļ, ka e-grāmatu lasītāji tīri fiziski vairāk iegādājas grāmatas.
Latvijā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju. Nākamajā tautas uzskaitē es aicinātu ieviest jautājumu par to, cik no šiem ir lasītāji. Ar "lasītāji" es domāju aktīvos lasītājus, kas spēj nosaukt pēdējo lasīto grāmatu, nevis pasaka, ka tas bija gandrīz vai mezolīta jeb vidējā akmens laikmetā.
Un, starp citu, e-saturs taču nenozīmē tikai e-grāmatas. To der atcerēties, runājot par latvisku e-saturu.
Paldies, lielisks raksts! Un pat ieinteresēja angļu valodas mācību līdzekļi - mazie špiki un "Izdzīvošanas minimums". Tā kā neesmu e-lasītāja īpašniece, gribēju pajautāt, vai, ja es iegādājos e-grāmatu, es to varu lasīt tikai uz vienas konkrētas ierīces, teiksim, uz mana portatīvā datora? Lasot dažādas diskusijas internetā, man ir radies iespaids (ceru, ka maldīgs), ka iegādātās e-grāmatas var lasīt tikai uz viena "lasītāja" un ja es to gribētu lasīt vēl kādā citā "lasītājā", tad tā jau būtu e-grāmatas pavairošana/kopēšana - tātad autortiesību pārkāpums. Protams, es saprotu izdevniecību bažas, ka saturs var tikt nelegāli pavairots un izplatīts tālāk. Tāpēc ir liegta iespēja e-grāmatu izdrukāt. Taču no otras puses, ja lasītājs dzīvo ārzemēs un viņš vēlas lasīt grāmatu papīra formātā, tad kāpēc gan neļaut viņam ietaupīt pasta izdevumus, dodot iespēju iegādāties e-grāmatu un to izdrukāt. Arī drukāšana maksā naudu. Ir taču jābūt kādam tehniskam risinājumam, kas ļautu e-grāmatu izdrukāt vienu reizi (savām personīgajām vajadzībām), vienlaikus neļaujot veikt teksta elektronisko kopēšanu.
AtbildētDzēstRetoriska piezīme: negodīgie lasītāji tāpat atradīs iespēju, kā apiet DRM un citus ierobežojums, tad kāpēc ir jācieš godprātīgajiem lasītājiem.
Priecājos, Dace, ka raksts noder! Par "lasītāju" skaitu un savu pieredzi. Vispirms ir nepieciešams reģistrēties, lai iegūtu Adobe ID. Ja tas ir izdarīts, tad nopirkto e-grāmatu var lietot uz tām ierīcēm, kas ir aktivizētas ar šo ID. Ja šāda Adobe ID nav, tad gan e-grāmata automātiski būs piesaistīta tikai vienai ierīcei - tai, uz kuras ir lejupielādēta e-grāmata. Tātad, ja ir Adobe ID, tad droši lasiet vienu un to pašu darbu uz vairākām ierīcēm (man grāmata par Stīvu Džobsu ir gan datorā, gan telefonā, bet samaksāts par pirkumu ir vienreiz). Te ir arī soli-pa-solim apraksts, kas var noderēt, iegādājoties e-grāmatas uz dažādām ierīcēm: http://www.e-gramatnica.lv/lv/e-gramatas/help/. Jā, arī es ceru, ka reiz būs kā, piemēram, ar Routledge darbiem, kurus var izdrukāt, bet uzreiz ir t.s. watermark - kas, no kāda e-pasta, cikos e-darbu ir pircis un lejupielādējis. Ir tik daudz, kas šajā lauciņā vēl darāms...
DzēstPēc vakardienas diskusijas man radās jautājums par šīm lielajām bailēm no e-grāmatu pirātisma. Pirātiskajos interneta apcirkņos es esmu redzējis ļoti daudzas papīrā izdotās grāmatas, taču neesmu manījis nevienu pašu e-grāmatu.
AtbildētDzēstJautājums: vai šīm bailēm par e-grāmatu pirātismu Latvijā ir arī pamatojums, ir kāds pecedents?
Un te, lūdzu, nevajag piesaukt atkal kādu aizjūru bāleliņu piedzīvojumus, mani (un daudzus citus) interesē mūsu pašu pieredze šeit Latvijā. Vakar tika pieminēta Igaunija, kurā esot tautas izpratne par godprātīgu atlīdzināšanu autoram, bet pie mums tādas neesot. Pie mums visi zogot? Bet es nudien neesmu redzējis nevienu piratizētu e-grāmatu. Neņemos gan apgalvot vai tas tāpēc, ka mēs tomēr neesam pirātu tauta, vai arī tāpēc, ka pagaidām mums vienkārši nav pietiekoši vērtīga e-satura lai tas kādam būtu tik interesants ka piesaistītu pirātu uzmanību?
Pagaidām tiešām neesam pamanījuši un "noķēruši" nevienu e-grāmatu ievietotu pirātu apcirkņos, tai pašā laikā pieprasītās grāmatas, kas ir izdotas arī kā e-grāmatas ir tikušas ieskanētas (no papīra grāmatas) un piratizētas (digitalizētas) - tas gan!
DzēstLīdz ar to pagaidām pierādāma precedenta nav gan un galvenais situācijas komandētājs ir bailes.
Tai pašā laikā lasītāju (pircēju) vēlme lasīt uz jebkāda aparātiņa un supporta dienestā ieguldāmie līdzekļi gan jau ka visu noliks savās vietās un Līdzīgi kā igauņi un vācieši varēsim pāriet uz daudz draudzīgāko "social DRM".
Jātur tik īķšķi!
Grāmatu izdošana bez DRM darbotos, tas ir skaidrāks par skaidru. Tāpat arī pirātisms darbosies, tāpat "zags". Lasošā publika noteikti nav tie lielākie pirāti, tas būtu pirmām kārtām. Otrkārt, jebkurš sevi cienošs cilvēks, izlasījis grāmatu, kas viņam ir sniegusi kāda veida gandarījumu arī vēlēsies atlīdzināt autoram, kaut vai grāmatu būtu ieguvis pirātiskā ceļā.
DzēstPirātisms ir uzpūsta problēma, un tā pat nav problēma. Un tā tas ir gan datorspēļu, gan programmatūras pasaulē. DRM ir vajadzīgs izdevniecībām, nevis patērētājam vai autoram.