Pāriet uz galveno saturu

Atgriešanās pagātnē. Transports Sofijā


Vīnes lidostas transfēra zona
Ja ir ceļots salīdzinoši daudz un prāts pēc būtības ir multikulturāls un atvērts visam, tad šķiet, ka ceļojumos nekas vairs īsti nespēj pārsteigt un kur nu vēl šokēt. Komandējumam uz Sofiju gatavojos tieši tā, kā būtu jāgatavojas braucienam uz jebkuru ex-komunistiskas valsts galvaspilsētu. Pieņēmu, ka noteikti būs mazliet atgriešanās pagātnē, taču bieži tika dzirdēti arī nostāsti par to, ka “senajos laikos, kad pie mums neko nevarēja dabūt”, tieši Bulgārija daudziem šķitusi kā teju vai paradīze. Un kā tad bija īstenībā?


Īstenībā bija jautri un teju vai ne pēc plāna, kādu ar kolēģi bijām iedomājušies. Pirmkārt, uz Bulgārijas galvaspilsētu Sofiju (pašlaik) nekursē tiešie avioreisi no Rīgas, tāpēc ir jāapbruņojas ar zināmu pacietību vai labu kompāniju, lai izturētu īsāku vai garāku laiku, kas jāpavada kādas citas lidostas transfēra zonā. Mūsu gadījumā turpceļā tās bija vien nieka četras stundas ļoti plašajā un ērtajā Vīnes lidostā, kur var i gulēt, i džeza mūziku pie kafijas krūzes baudīt.

Sofija, lai gan ir liela galvaspilsēta, nevar lepoties ar tik dzīvu lidostu kā mēs Rīgā, kas darbdienu rīta pusē šķiet mudžam no darbaļaudīm kā autoosta. Sofijā mūsu Austrian Airlines lepni nolaidās “stāvlaukuma” pašā vidū, un mēs tikpat lepni aizbraucām 100 metrus līdz termināla durvīm ar autobusiem. Kad arī čemodāns ir laimīgi saņemts, var sākt meklēt izejas uz pilsētu. Pirmais darbs ir nopirkt sabiedriskā transporta biļetes, jo esam jau brīdināti, ka taksometru pakalpojumus lidostā labāk neizmantot, turklāt to uzsver arī pašu bulgāru interneta avoti, ka tieši lidostas taksometri joprojām mēdz būt krāpnieciski un izvizināt visvisādi par nezcik reižu augstākām summām. Pašreiz Bulgārijas naudas vienība ir leva, un divas levas ir aptuveni viena eiro vērtībā. Viena transporta biļete maksā vienu levu, un tāda maksa ir gan autobusiem, gan tramvajiem. Jāatceras gan, ka no lidostas atsevišķa biļete ir jānopērk arī čemodānam (katram no tiem). Transporta biļetes var iegādāties nelielā preses kioskā turpat lidostas teritorijā. Kaut kā tiktāl bulgāri ar angļu valodu ir tā neko sapratušies.

Pirms brauciena tik daudz esam izpētījuši, ka no lidostas līdz mūsu viesnīcai Sofijas centrā ir jābrauc ar 84. autobusu, taču ne gluži esam rēķinājušies ar to, ka šajā lidostā virziens, kur varētu būt autobusa galapunkts, ir mazliet jāuzmin. Ir smēķētājiem norādes, ir transfēra norādes, bet tādas norādes kā autobuss vai virziens uz centru īsti nav. Tā nu karstumā mīņājoties, dīdoties un apkārt veroties izrādās, ka ir arī kaut kas līdzīgs autobusa pieturas nojumītei, kurā – ak, tavu brīnumu! – pēc neilga brītiņa tieši piestāj vajadzīgais autobuss. Tad nu šis ir mūsu pirmais solis atpakaļ pagātnē, jo atbraukušais autobuss ir kā gadus 20 neredzēts Ikaruss, kura kondicionēšanas sistēma ir atvērtas durvis un logi, bet sava sirdsmiera labad par tā tehnisko stāvokli labāk laikam ir neinteresēties. Čīkst, grab, smird, bet uz priekšu kust. Tiesa, līdz zināmam punktam, jo arī mums, nobraukušiem nenosakāmu gabaliņu, ir jākāpj ārā un strauji jāmetas līdzi citiem pasažieriem (pieņemot, ka viņi visi ir vietējie un saprot, ko dara) uz priekšā stāvošo citu autobusu, pat neredzot, kādā numurā un maršrutā esam ierausušies, jo šoferis kaut ko nomurmina un uz priekšu vairs nekustam. 

Tiesa, vēl pirms šī ekšena autobusā ir paspējusi iekāpt bulgāru bargā transporta biļešu kontrole. Vai es jau teicu, ka šīs papīra biļetītes ir jākompostrē aparātos, kādus mēs atceramies no pagājušā gadsimta beigām ar tiem caurumiņiem? Sofijā transportā turklāt jāpielieto zināms spēks, lai vispār šīs biļetītes nokompostrētu, jo aparāti šķiet tikpat nīkulīgi kā autobusi un tramvaji. Bet stāsts ir par to, ka mūsu bargās kundzes delegācijai nebija iemesla dusmīgi bubunāt, jo čemodāns varēja lepni uzrādīt savu biļeti. Tiesa gan, droši vien šis ir samērā ienesīgs soda naudas iekasēšanas veids, jo cik tad ir to ļaužu, kas iepriekš buras cauri ntajiem saitiem, lai izprastu vietējo biļešu sistēmu.

Izmesti ārā kaut kur pilsētas centrā aptuvenajā viesnīcas rajonā varam iepazīties ar Ikarusiem līdzīgajiem trolejbusiem, kā arī secināt, ka Sofijā ar divriteni uz ielas var pārvietoties tikai radikāls paštaisnuma cilvēks vai dzīves nogurdināts pašnāvnieks, jo riteņbraucējam te taurēs virsū ikviens pat tad, ja iela būs galīgi tukša. Mēs bubinām, ka mums nav savstarpējā cieņa visiem, kas pārvietojamies kopīgajā satiksmes plūsmā (un te es domāju itin visus no gājējiem līdz traktoriem)? Tad audzināšanas nolūkos vajadzētu kaut uz pāris stundām aizdoties uz Sofiju, jo vismaz es mūžību nebiju skrējusi pāri divu un trīs joslu ielai starp mašīnām gluži vienkārši tāpēc, ka nav luksoforu un gājēju pārejas tiek ignorētas. Kaut ko tik ekstrēmu atceros tikai no Stambulā un Atēnās piedzīvotā, kur pat pie luksoforā degošās zaļās gaismas gājējam bija jāuzmanās, vai strauji netuvojas mašīna. 

Vasara, pacēlājs nedarbojas
Kad laimīgi ir šķērsotas ielas, esi vēl dzīvs un gribi ko apskatīt, tad seko nākamā problēma - sabiedriskā transporta regularitāte. Mūsu bulgāru kolēģi, padzirdējuši, ka brīvajā laikā vēlamies doties apskatīt Vitoša kalnu, bija izbrīnīti un teica, ka "tur tikai brīvdienās varot nokļūt". Hmmm, gana dulli būdami un karti lasīt protoši, mēs gan izsecinājām, ka vismaz zināmu gabaliņu kalnā vajadzētu uzbraukt arī autobusam. Lūk, taču te seko stāsts par to, ka viena lieta ir ar 10. tramvaju pa šaurām sliedēm raustoties, kratoties, strauji bremzējot un tikpat pēkšņi uzsākot braukt nokļūt līdz attiecīgajai autobusa pieturai, bet pavisam cita lieta ir ieraudzīt sarakstu, kurā melns uz balta ir skaidrā bulgāru ciparu valodā minēts, ka kalna autobuss gan mēdz braukt... ar uzsvaru uz "mēdz braukt", jo sarakstā ir teikts, ka, piemēram, no plkst. 12.00 līdz 16.00 tas kursē reizi stundā. Cikos? Vai tagad, kad ārā ir +30 grādi un ir 12:10, mums ir vērts stāvēt un gaidīt autobusu? Vai tas ir nupat aizbraucis? Vai arī tūlīt brauks? Lieki teikt, ka nav jau jēga nevienam ko jautāt, un tā vien atliek stāvēt putekļu un izplūdes gāzu tvanā un cerēt, ka alkas nokļūt kalnā ir daudz stiprākas par sagrabējušā autobusa čīkstošo ritošo sastāvu, jo reiz taču tam busam ir arī jāatripo. To pat varētu uzskatīt par tādu kā kalnu ceļotāju sagatavošanu, zināmu iniciācijas rituālu, jo kalns, kā zinām, pieņem tikai tos, kas ir gatavi pārbaudījumiem, un kas gan var būt vēl raksturu stiprinošāks kā autobusa gaidīšana! Tiesa, uzreiz pateikšu, ka tieši tāda pati ir arī nokļūšana no kalna atpakaļ pilsētā - autobusam kaut kad stundas laikā ir jābūt, bet nav zināms, cikos. Ja arī kalnu pacēlāju varam pieskaitīt pie transporta, tad jāsaka, ka arī tas nedarbojās, tāpēc izdzīvo latvieši ar veselā miesā veselo garu, kas daudz nedomā, vai kājās ir botas vai augstpapēžu kurpes, bet dodas pilsētas apskatē arī bez sabiedriskā transporta. Un vakarā svinīgajās semināra vakariņās varam bulgāru kolēģiem itin lepni nosaukt pulksteņus, kādos kursē autobuss un pastāstīt, kādi sabiedriskie transporti vispār ir jāizmanto, lai nokļūtu kalnā. 

Nepieminēts palika metro, kas arī ir Sofijā. Redzējām tā pieturas, bet nebija mums vēlmes to izmantot, jo gana ekstrēmi pārbraucieni jau bija ar autobusiem un tramvajiem. Es labāk ļaušu vaļu savai vizuālajai iztēlei un fantazēšu par to, ka Sofijas metro varētu būt tik jautrs brauciens, ka viena pietura katram braucējam pašam ir jāizrok uz priekšu. 

Taču atgriežoties realitātē turpinājumā būs tieši par to, kāda šķita Sofija kā  tūrisma objekts - gan par pilsētas apskati, gan par kalnu, gan pāris norādes par ēdienu baudīšanu. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.