Pāriet uz galveno saturu

Kāda nezināma pērle - Ļubļana


Kad esi izceļojies siltas un tālas zemes, kad Ēģiptes piramīdas, Ņujorkas debeskrāpji vai Taizemes pludmales jau ir apnikušas, ir vērts paskatīties pēc kāda apslēpta dārgakmeņa tepat Eiropas vidienē - Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas, kurā man palaimējās nokļūt četru dienu komandējumā. Mierā es nevaru nosēdēt, bet esmu gatava izpētīt tuvāku un mazliet tālāku apkārtni. Uzreiz varu teikt, ka pilsētā esmu iemīlējusies un noteikti tajā vēlētos atgriezties kādā atvaļinājumā uz ilgāku laiku kopā ar ģimeni. Tad ko nu sevī slēpj šī pērle Ļubļana?


Skats uz Ļubļanas pili
Iespējams, ka priekšstats par Ļubļanu kā "pilsētu, kas līdzīga mūsu pilsētām" ir no senlaikiem pagājušajā gadsimtā, kad Ļubļana no mūsu puses skaitījās vairāk attīstītajā pusē, bet pie Rietumeiropas pilsētām netika iedalīta. Es nezinu, kāda tā bija tajos laikos, bet es redzu, kāda tā ir tagad - 2013. gadā. Tā ir maza, mīlīga, jauka, klusa, tūristus mīloša pilsēta, kurā iedzīvotāji runā un saprot angļu valodu, kurā tūristam nav jāuztraucas, ka katrs suvenīru tirgotājs viņu mēģinās pierunāt nopirkt plastmasas gredzenu vai koka stabuli, un šī ir pilsēta, kurā pat vēlā vakara stundā tumšā ielā un takā nav jābaidās, ka kāds viņu sagrābs un aplaupīs. Pārbaudīts!

Slovēnija no lidmašīnas loga -
te kalni un debesis saplūst
Manai sajūsmai par Ļubļanu ir arī kāds personisks iemesls - es esmu kalnu fans, jo kalni man nozīmē brīvību, vientulību, domu lidojumu un absolūtu miera varenību. Kalnos tu esi tu pats. Trešdienā, nolaižoties Ļubļanas lidostā, jau zināju, ka būšu iemīlējusies šajā pilsētā. Un tā arī bija! Ļubļana ir kā sala ezerā, tikai šeit ezera vietā ir kalni, kas apņem pilsētu un sargā gluži kā mūris.

Aiz manis un kalniem ir Rīga
Šo varenību vislabāk varēja izbaudīt, uzbraucot Ļubļanas pilī (par pili palasi šeit), kas atrodas kalna galā, un uzkāpjot tās torņos, no kuriem paveras brīnišķīgs skats. Šī ir vieta, kur kalni saplūst ar debesīm. No pils torņiem vislabāk var redzēt, cik pārdomāta ir bijusi pilsētas arhitektūra, jo tās dažas augstceltnes ir patālu nomalē, tāpēc skats uz pilsētu ir kā uz glīti izklātu vitrāžu, kurā katram stikliņam ir sava noteikta vieta. Pili ir noteikti vērts apmeklēt, jo tajā var pavadīt ilgāku laiku, apskatot gan virtuālās pils ekspozīciju, gan noskatoties filmiņu par pils vēsturi, kā arī baudīt lielisku maltīti kādā no pils teritorijas restorāniem/kafejnīcām (par manu gardumgardo pieredzi Strelec Restaurant būs atsevišķs ieraksts). Pils teritorijā notiekot dažādas izstādes, koncerti, pasākumi, arī kinoseansi. Sajūta šajā kompleksā bija tāda, ka slovēņi zina, kā lutināt ne tikai tūristus, bet arī savu tautu. Starp citu, augšā pilī var uzbraukt ar funikulieri, bet iesaku lejā kāpt pa taciņu - jauks piedzīvojums.

Āra kafejnīca
ar saimnieku - kaķi
Ļubļanas senais centrs var šķist gluži tāds pats kā citas vecpilsētas. Jā, mazi saldumu veikaliņi te ir gluži tāpat kā Briselē, āra kafejnīcas un restorāni Ļubļaņicas upes krastos ir ik uz soļu gluži kā Romā, bet tomēr šeit ir kāds īpašs miers. Noteikti pamēģini slovēņu īpašo lepnumu - šokolādi ar sāli! Arī par savām trifelēm slovēņi ir varen lepni. Jautāti, vai slovēņos ir vairāk austriešu vai itāļu "asiņu", jo abas šīs valstis savulaik ir pakļāvušas slovēņus, viņi atbild, ka tomēr vairāk ir austriešu miera. Velosipēdus te ielas malā atstāj vienkārši pieslietus, nevis pieķēdētus pie stabiem. Četrās dienās, kuras pavadīju Ļubļanā, mašīnu skaņas signālus dzirdēju vien pāris reizes, bet skaļākie taurētāji bija ātrās palīdzības mašīnas.

     
Atbraukuši!     Pavizināsimies?
Vecļubļana
Vecpilsētas daļa ir tik neliela, ka visu lēnā solī var apstaigāt stundas laikā, turklāt nomaldīties nav iespējams - pastaiga ir gluži kā pa taisnstūra perimetru, tikai jāatceras, kurā upes krastā ir sākta pastaiga.  Senajām ēkām slovēņi nav centušies par katru cenu iepūst jaunu dvēseli, tāpēc te plastmasas logus neredzēsi gan. Viens no pilsētas lepnumiem ir strūklakas, taču diez vai ir daudz pilsētu, kas var lepoties ar vairāk tiltiem nekā Ļubļana tās senākajā daļā. Sākot no Dragons' Bridge līdz pat Dead Men's Bridge - lūk, tik radoši tiltu nosaukšanā ir bijuši slovēņi! Vēl ir Kurpnieku tilts un Miesnieku tilts, taču nepārspējams ir Triple Bridge jeb Trīstiltu tilts, jo no tā tiešām atzarojas trīs cieši līdzās esoši tilti - laikam te būvnieki nespēja vienoties, kā tad vajadzētu tās laipas likt! 

Bazmaksas elektromobīlītis
Vecpilsētas centrā ar automašīnām nevar braukt, taču pa bruģētajām ielām kursē mazi busiņi, kuri tika ieviesti, domājot par senioriem, kuriem pārvietošanās varētu būt grūtāka. Tajos braucieni esot bez maksas. Ļubļanā ir iespējams jebkuram tūristam pārvietoties ar ielu malās novietotajiem velosipēdiem. Un vēl - te atkritumi tiek rūpīgi šķiroti un ik pēc pārdesmit metriem ir lielas urnas, kurās skaidri saprotams, kāda veida atkritumi kur jāmet.

Vēl kārdinošāk?
Jāsaka, ka vienīgā vieta, kurā katru dienu redzēju netīrību un nomestus papīrus, bija tirgus laukums, taču pievakarē ap sešiem šo laukumu izbraukāja traktoriņš, kas visu saslaucīja (tirgus darbojas līdz četriem pēcpusdienā, un tajā ir svaigā piena automāts, kas esot ieguvis ļoti lielu popularitāti). Sestdienas rītā tirgus dunēt dunēja no rosīgiem tirgotājiem un salātstādus, zemenes, puķes iepirkt kāriem ļaudīm (tirdziņā viss bija tā jauki sadalīts pa šķirnēm, lai kāposti nav jāmeklē pie studentneļķēm). Ekoloģiskās zemenes tā vien kārdināja ar saviem sārtajiem vaigiem, lai kādu mazbišķi par 3 eur kilogramā arī iegādātos. Šī bija arī diena, kad Ļubļanā notika ēšanas diena un kaut kas līdzīgs garam ēdamgaldam, uz kura tad savu produkciju degustācijai piedāvāja dažādi ražotāji.

Strītbols
Sestdiena bija arī tā diena, kad nelielā šķērsieliņā notika ielas basketbola čempionāts, kā arī bērnu pasākumi ar iespēju zīmēt, krāsot, pūst balonus un citādi ampelēties pretējā upes krastā. Kādu gabaliņu tālāk notika bērnu teātra izrādes. Spēlēja ielu muzikanti. Tauta staigāja, atpūtās, baudīja saldējumu, sēdēja ielas kafejnīcās un izskatījās itin apmierināta.

Izklaide bērniem
Vai Ļubļana ir dārga pilsēta? Viss atkarīgs no tā, ko dēvējam par dārgu vai lētu. Īstā slovēņu šokolādes tāfelīte maksās pāri 3 eur, bet lielveikalā rūpnieciskos apmēros ražoto bezpersonisko šokolādi varēsi dabūt arī par 1,60 eur. Smalkajās vakariņās jārēķinās ar vismaz 50 eur maltīti vienam cilvēkam, bet ielas kafejnīcās ne mazāk jauki pasēdēsi arī par eur 10. No lidostas viens taksometra šoferis var atvest par 46 eur, bet otrs - par 25 eur. Vari arī mēģināt "noķert" autobusu, kas uz lidostu kursē diezgan reti (jo lidosta ir ļooooti maziņa) un aizbraukt par mazliet vairāk nekā 4 eur. 

Romā Nevona laukumā -
četras upes; Ļubļanā - trīs
Ļubļana būtu perfekta vieta rakstniekam, kuram iedvesmas mūza atnāk klusumā un kalnu baudījumā. Lieliska vieta, lai arī steidzīgie biznesa ļaudis izbaudītu vienlaikus pilsētas sniegtās koncertu, mākslas un burziņu iespējas, bet spētu vērst skatu uz dabu, kas vienīgā ir varenāka par cilvēku. Un tieši tāpēc Ļubļana ir kā nezināma pērle, kas sniedz to visu. Izbaudi!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...