Pāriet uz galveno saturu

Braucam uz Tatriem? Otrā diena: Varšava - Aušvica - Donovaly

Baznīca un tās dārzs Imielinie

Ir svētdiena, 17. augusts, pēc plkst. 10:00, kad esam gatavi uzsākt ceļojuma otro dienu, kas sola nogādāt mūs pirmajā stabilajā galamērķī - Zemajos Tatros. Braucienā no Varšavas uz Donovaly ir plānots apskatīt arī Aušvici, kā arī izbraukt cauri Katovicei. Lūk, te stāsts par to, kā tad viss izvērtās un kāpēc Mērfijs nesnauž arī kalnos.

Diena ir jauka un mierīga, nav miņas no vakardienas lietusgāzēm, tāpēc braukšana pa Polijas ceļiem ir pat patīkama. Rīta pusē nav jāšausminās par satiksmes gūzmu, tā ka mums vien atliek tikai grozīt galvas un pētīt uzbāzīgās ceļmalu reklāmas.

Imielinie baznīcas dārzā
Pa ceļam uz Aušvicu kādas mazas pilsēteles ceļmalā pamanām lielu, greznu baznīcu, tāpēc nolemjam piestāt un to apskatīties. Šajā brīdī pirmo reizi nospriežam, cik labi ir ceļot ar automašīnu savā tempā, jo diez vai mēs un citas tūristu grupas apzināti plānotu un dotos uz vietu ar nosaukumu Imielinie, taču pavadīt nepilnu stundiņu šajā vietā šķiet jauka doma. Es neesmu bijusi Japānā un tās izlavētos dārzus zinu vien pēc TV kadriem un fotogrāfijām, tomēr Imielinie baznīcas dārzs man šķiet teju vai kāda mierpilna japāņa veidojums - košumkrūmi ir tik precīzi "safrizēti" un kopti, ka tā vien gribas šeit uzturēties. Starp citu, bērniem, kuriem vairāk rūp izskraidīšanās, te blakus ir šūpoles un citas atrakcijas, kuras steidza iemēģināt pat mūsu tīņi.

Dzeloņdrātis. Aušvica
Aušvicas koncentrācijas nometnē esam nolēmuši iebraukt tāpēc, ka šī ir viena no traģiskākajām vietām Eiropas vēsturē. Braucot šajā maršrutā, šeit apstāties ir vērts arī bērnu izglītošanas nolūkos, jo viens ir par Otrā pasaules kara šausmām izlasīt vēstures grāmatās vai memuāros, bet pavisam cita lieta ir ar liecībām iepazīties klātienē. Memoriāla teritorijā bez maksas var iet no plkst. 15:00, taču jārēķinās, ka tad ir jāpastāv krietni garā rindā, jo tūristu šeit ir daudz. Jau krietnu brīdi pirms memoriāla teritorijas ceļu malās stāv (pārsvarā) jaunieši un aktīvi māj, aicinot autobraucējus mašīnas atstāt tieši viņu norādītajās stāvvietās. Stāvvietā, kurā mēs atstājām mašīnu, bija jāmaksā 8 zloti. 
Aušvicas memoriāla teritorija ir gana liela. Jārēķinās, ka dažās ēkās/telpās ir jāstāv rindā, lai tiktu iekšā. Tāpat jārēķinās, ka telpas ir smacīgas, tajās ir karsti, turklāt jāatceras, ka redzamās šausmīgās liecības arī atstāj savu iespaidu uz mūsu prātu. 
Par Aušvicas memoriālu, tā darba laiku, ekspozīcijām vairāk var izlasīt šeit.

Savu ģimeni no Aušvicas pēc divarpus stundu staigāšanas gan nākas skubināt doties prom, jo pulkstenis jau rāda pirms sešiem vakarā, taču mums vēl ir jānokļūst līdz mājvietai Donovaly. Izbraucot uz šosejas, sastopamies ar leģendārajiem sastrēgumiem, proti, šķiet, ka visi poļi svētdienas vakarā atgriežas pilsētās, tāpēc pretimbraucošo mašīnu straume ir kilometriem gara. Pārbraucot Slovākijas robežai, nopriecājamies par atgriešanos eirozonā, kā arī saprotam, ka nu mums ir krietni jāpasteidzas, jo pie apvāršņa parādās ne tikai arvien augstāki pauguri, bet arī krēsla. Kā īsti zemieņu ļaudis mēs, pirmo kalnu savaldzināti, to vien tik spējam kā izdvest: paskat, cik skaisti!; un paskaties tur!; un vai tu redzi to kalnu?; un ak, cik tur lejā izskatās skaisti! Pie stūres neesošajiem telefoni ir pavērsti visos virzienos, un tiek iemūžināti pirmie (krēslaini miglainie) kalnu skati, it kā mums būtu bail, ka nākamajā rītā kalni varētu arī nebūt.

Šādi mūsu Donovaly
mājvietu ieraudzīsim tikai
nākamajā rītā!
Un šeit nu sākas stāsts par Mērfiju, kas ceļojumā pavadīja arī mūs. Kalnu ceļi paliek arvien šaurāki, līkumaināki, stāvāki, bet redzamība - sliktāka tumsas dēļ. Drukāto karti vairs nevaram saskatīt, bet telefoni ir sazvērējušies un taisās izlādēties, bet mašīnas lādētājs atsakās darboties. Šķiet, ka nekas jau trakāks nevar sekot, vai ne? Var gan, ja ceļojam mēs! Ir pulkstenis deviņi vakarā, kad jau sāk šķist, ka esam apmaldījušies. Esot pilnīgi pārliecināta, ka viesu namā mums ir jāiebrauc līdz pulkstens desmitiem vakarā, bet nezinot, kur esam un cik ilgi mums vēl īsti jābrauc, es tomēr nolemju piezvanīt un pabrīdināt, ka varbūt ieradīsimies pēc noteiktā laika. Pēc mūsu aptuvenā aprēķina līdz namiņam vēl ir jābrauc stunda. Ak mī un žē, cik aukstas man paliek kājas, paņemot Booking.com rezervācijas lapu un ieraugot, ka namiņā mums jau vajadzēja iečekoties līdz plkst. 21:00!!! Telefonam dvešot pēdējos elpas vilcienus, sazvanu gan kādu namiņa recepcijā, taču angliski nesaprotošu, tāpēc fonā dzirdu, kā notiek skraidīšana un kāda kaut minimāli angliski saprotoša cilvēka meklēšana. Pasakot, ka mēs tomēr būsim, taču ne ātrāk kā desmitos vakarā, Andrim nākas pārvarēt visas kalnu šausmas un pa nepazīstami tumšajiem ceļiem darboties kā profesionālam rallija braucējam, lai kaut cik pieņemamā laikā ierastos naktsmītnē. Iebraucot Donovaly, pirmais mēģinājums to atrast tumsā ir neveiksmīgs, jo iztraucamies tai cauri, līdz navigācija mūs sāk vest pa meža ceļu. Pēc pārsimts metru šaura ceļa šausmām nokļūstam pie ēkas, kuru turpmākajās četrās dienās dēvēsim par savu mītni, taču šajā brīdī neesam pat spējīgi saskatīt, kur esam ieradušies - visapkārt ir melna tumsa.

Ir nobraukti 1218 kilometri. Astoņus gadus vecs Citroen C4 tos ir paveicis žiperīgi, patērējot 6,8 l degvielas uz 100 km. Arlabunakti! Mēs spējam domāt tikai par gulēšanu.

Nākamais ieraksts par pirmo "īsto" dienu Zemajos Tatros, "dzīvības šķidruma" meklēšanu, kristāldzidro Pačuvadlo ezeru, neparasto ekskursiju ar ķiveri galvā, pastaigu Banska Bistricā un to, kāpēc mēs neredzējām Lupčas pili.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.