Pāriet uz galveno saturu

"Atnesiet, lūdzu, divus kruķus!"

Tāds apmēram dvēseles noskaņojums
Viedi ļaudis runā, ka labākās zāles, lai veseļotos, esot smiekli. Vai ābols dienā, kas spējot atturēt no ārsta apmeklējuma gluži tāpat kā ķiploki palīdzot pret vampīriem. Sekojot globālajām tendencēm, esmu nolēmusi dot arī savu artavu šo teicienu apstiprināšanā, tāpēc šajā vasarā šad un tad mēģināšu padalīties ar savu - cerams humorpilno! - stāstu par veselības atgūšanas procesu.


Daļa manu draugu un kolēģu ik pa laikam jau aptuveni četrus gadus dzird stāstus par to, kā veidojas manu kāju attiecības ar dažādiem ārstiem. Neko vairāk kā "ceļgals ūdenī" par savām sāpēm no ārstiem nebiju dzirdējusi, un šim secinājumam sekoja nekas vairāk kā nosūtījums uz šādām tādām desmit reižu procedūrām. Patiesību sakot, tieši fizioterapeiti ir bijuši tie, kas izrāda lielāku interesi par problēmu nekā ķirurgi. Visu problēmu sākumā saņēmu tādus uzmundrinošus ieteikumus, ka būtu labāk, ja ārsti izmeklējumos atrastu nevis ūdeni, bet gan kādu augstvērtīgu konjaku, kā arī ļoti nopietns aicinājums mani apārstēt ar zilo papīrīti. Es pasmaidīju un rikšoju tālāk, jo esmu pieradusi īpaši nečīkstēt. Vismaz mana dzīves filozofija ir tāda, ka grūti ir visiem, vecums nav brālis, citiem ir vēl sliktāk, un kustēt jau es vispār vēl varu.

Un tad pienāca pērnā vasara, kad labā kāja bija uzmetusi lūpu par to, ka ignorēju ūdens ieguvi, ko tā piedāvā, jo sāpes pārmetās uz kreiso ceļgalu. Nu, pieņemsim, ka organisms ir vienota ūdensapgādes sistēma ar noteku/pieteku, kas izveidojās arī kreisajā pusē. Labi, seko kārtējā šļūkāšana uz ultraskaņām un citām procedūrām, līdz rudens pusē jau seko pavisam nopietna knapkustība. Ir novembris, kad labās kājas potīte vairs neklausa nemaz, jo rīta gājiens cauri Esplanādei beidzas gandrīz ar ikrītēju goda atdošanu Rainim, lai sakopotu spēkus vēl pārsimts metriem. Ak, un kājās nostāvēt divas stundas, vadot semināru, jau ir neiespējamās misijas līmenī, tāpēc ar smaidu un apņēmību seko kārtējā vizīte pie visnotaļ iecienīta ķirurga-traumatologa X. 

Hmmm, pieredze ir visnotaļ interesanta, jo izrādās, ka pat maksas vizītē ārstiem nu vairs pat nav jāapskata sāpošās vietas, atliek tikai sarakstīt USG un RTG, lai tālāk jau izlasītu papirālus slēdzienus, nevis klausītu subjektīvas vaimanas. Patiesību sakot, saņemu ieteikumu, ka "nevajag staigāt" (šo pārvēršu jokā, darba kolēģiem puišiem pasakot, ka nu viņi dabūs mani nēsāt uz rokām burtiskā nozīmē), kā arī apgalvojums, ka šīs sāpes esot tikai "vecuma īpatnības". Ko lai saka, zinot, ka ārsta personas kodā ir tāds pats "1976" gads kā man? Atliek viņam piekrist un izteikt minējumu, ka pašam arī laikam nav viegli. Nekas prātīgs neseko, tikai kārtējie nozīmējumi pie fizioterapeita, ko cītīgi arī izdaru, paralēli vēl dzerot visādus fizioterapeites ieteiktos kaulu stiprinātājus.

Gada sākums mijas ar labākām dienām un pavisam sliktām dienām, līdz mani pagalam nokaitina "vecā 1976. gada modeļa X ārsta" vienaldzība, ikreiz pajautājot "Jums tiešām tik ļoti sāp? Iedzeriet ibumetīnu!". Aprunājoties ar kolēģiem, kuriem ir bijuši labāki pieredzes stāsti, iegūstu ārsta Y uzvārdu, taču pie viņa pieraksts ir tālāks kā Roma ar kājām, tāpēc klīnikā A dabūju ārstu Z, kurš - vai tiešām spējat tam noticēt? - ne tikai saraksta pretiekaisuma zāles, procedūras un diagnozi par tūsku, bet arī patiešām apskata sāpošās vietas un defoltā nepasludina mani par simulantu. Ir aprīļa sākums un cerību pilna dzīve. Tabletes, vingrošana, teipi, kā arī iekrišana atpakaļ sāpju bedrē.

Un tad ir maija pēdējā diena, kad sēžu aiz ārsta kabineta durvīm un uztraukumā drebu vēl vairāk kā doktorantūras eksāmenu un dzemdību laikā, jo prāts jau ir izlasījis magnētiskās rezonanses atbildi, bet vēl cer, ka ieskanēsies senaizmirstā ārsta X balss par "vecuma īpatnībām". Oi, nē! Tas, ko izdzirdu, tiklīdz ārsts Z ir apskatījis MR bildes un piezvanījis kādam pa telefonu, ir "Atnesiet, lūdzu, divus kruķus!". Skaidrs, ka pusšoka stāvoklī smadzenes nespēj visu uztvert normāli, jo sadzirdu tikai "potītes lūzums" un "cīpslas plīsums" - divas bēdas ar vienu šāvienu. Tiesa, ārsts kā niķīgam bērnam man četrreiz atkārto pa punktiem visu to, kas man tagad būs jādara (vai ne-jādara). 

Mani gaida lieliska 3-4 mēnešu mājas aresta vasara, jo nu man ir aizliegums ne tikai stāvēt kājās, bet arī pārvietoties bez kruķiem kaut kur tālāk kā mājas istabas. "Jūs saprotat, ka jūs nedrīkstat aiziet pat tos 100 metrus līdz autobusa pieturai bez kruķiem?", tā noprasīja ārsts. Jā, jā, saprotu, un apguvu pirmos soļus jaunajā staigāšanā.

Un tad, esot jau aiz šīs klīnikas durvīm, es nolēmu, ka sākotnējais izmisums un raudiens ir jādzen prom ar humora un optimisma palīdzību, jo nu man paveras pavisam cita pasaule. Piemēram, pieturvietā sabiedriskais transports atver priekšējās durvis, pat ja nenospiežu durvju atvēršanas pogu. Aizliegums nestāvēt kājās nedarbojas lietainā laikā, jo pieturvietu nojumēs ir saspiedušies cilvēki bez lietussargiem, taču sēdēt ārpusē uz slapja soliņa tā kā man arī negribas. Un vispār - kurš spēj paiet ar diviem kruķiem un lietussargu? Tas šobrīd man būs galvenais izaicinājums.

Vakarā, liekoties gulēt, es iedomājos par Fitbit aproci, kas nu man spītīgi atgādinās, ka ir laiks izkustēties, un Technogym aplikāciju, kas turpmākajās nedēļās paziņos "you've been slow this week". 




Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.