Pāriet uz galveno saturu

Kad aiz loga grabinās vējš un lietus

Šī vasara gan ir tāda nepadevusies, vai ne? Tāda slapji draņķīga un vēsa. Sāku apcerēt domu, ka šogad vasara nemaz citādāka nevarēja būt, ja reiz man ir mājas arests un kategoriskais "nē" pat skatam uz meža pusi. Lasot normālo cilvēku ierakstus ar bēdām par to, ka tiek izjaukti atvaļinājumu plāni un dārzos nekas neaugot, tomēr nospriedu, ka tik augstās domās par dabas solidarizēšanos ar manu slimošanu nevajadzētu būt. Taču ko gan var sadarīt četrās sienās, ja reiz tā tam ir jābūt?


Patiesību sakot, mana ģimene, draugi un kolēģi rūpējas par to, lai man nebūtu garlaicīgi, un arī istabā es gluži nesēžu. Kad kājai uznāk sliktās dienas, tad esmu gatava sūtīt ieteikumus par Nobela prēmijas piešķiršanu cilvēkiem, kas izdomāja e-grāmatas, un vēl jo vairāk vēlos nēsāt uz rokām savus Zvaigzne ABC kolēģus, kas veido e-grāmatas, kā arī 3td.lv veidotājus un uzturētājus, jo šādā brīdī novērtēju to, cik ērti ir tikt pie kārotās lasāmvielas ar pāris klikšķiem. Varētu domāt, ka kājas sāpēm ar grāmatu turēšanu rokās nav itin nekādas saistības, taču, ja jāsēž ir gultā ar izstieptu kāju un rokās jātur 704 lappušu biezs darbs kā "The Age of Surveillance Capitalism", tad, iespējams, daudzi man piekritīs, ka  e-grāmata ir labs izgudrojums. Jā, tātad pusotru mēnesi jau esmu intensīvā nevaru-nolikt-nost-dodiet-man-vēl lasīšanas stāvoklī. Nevarētu, protams, teikt, ka arī pirms kājas ķibelēm es lasītu maz, taču šobrīd lasīšana ir patiešām lielisks veids, kā negaudot. Esmu pieķērusi sevi pie domas, ka es ļoti labprāt gribētu būt štata lasītājs, ja vien tāda profesija kādreiz kaut kur tiktu izdomāta. 

Savukārt tajās dienās, kad prāts ir mazliet možāks, es ieplešu lielas acis un mēģinu saprast 12. klases ķīmijas vielu, jo uz jauno mācību gadu kolēģi gatavo jaunu interaktīvo mācību materiālu. Šeit nu ir tāda sarežģīta situācija, jo tomēr esmu filologs, taču manās asinīs rinķo kāds nomaldījies testētāja gēns, tāpēc šī ir nākamā lieta, ko es labprāt izvēlos darīt pēc lasīšanas. Kā jums veicas ar tādu mēles mežģi kā "šaursliežu dzelzceļš"? Nu es varu apgalvot, ka tās ir tīrās bērnu spēlītes, jo daudz vairāk ir jānopūlas, lai izrunātu tādus vārdus kā halogēnalkāni, dimetilpropāns, karbkatjons, ogļūdeņražu hidroksilatvasinājumi vai trešējie spirti. Ko es esmu iemācījusies? Man ir aizdomas, ka manā laikā pirms ceturdaļgadsimta skolā nudien nemācīja tik sarežģītas lietas, bet nu es zinu, ka holesterīns ir spirts un margarīna ražošanas pamatā ir ūdeņraža pievienošana pie C=C saitēm alkēnos. Jā, un vēl ir tādas gudras lietas kā Markovņikova likums un Kekulē teorija, ko nudien neatceros no savām ķīmijas stundām. Kad par šiem jautājumiem gribēju konsultēties ar savu tikko vidusskolas atestātu saņēmušo dēlu, viņš iebilda, ka neko tādu nav dzirdējis, un vispār man jāliekas mierā, jo viņu klase ķīmiju pabeidza sekmīgi ar 8. klases pārbaudes darbu. Nu ko, mūžizglītība man vismaz turpinās, Alcheimers attālinās.

Taču kā klājas kājai, kas patiesībā ir vainīga pie šīs sasodītās vasaras? Te nu tomēr nākas pateikt, ka es nudien neesmu atgriezusies darba ritmā. Esmu ieslēgusi skaitītāju, pie cik darba dienām VSAA vasaras režīmā spēs aprēķināt slimības pabalsta naudu (to, kas skaitās SB lapa), un mani nudien biedē mājaslapā atrodamā ziņa, ka tās var būt pat desmit darba dienas (ko mūsdienās ar e-veselībām un e-pieteikumiem var rēķināt tik ilgi?), bet esmu pacietīga. Labā ziņa ir tā, ka pēc Jāņiem ārstējošais traumatologs man atņēma vienu kruķi, tāpēc tagad es lepni varu teikt, ka man ir tiekai viens elegants spieķis. Nu labi, tas joprojām ir kruķis, nevis pie Gūtmaņalas nopērkamais raibais kociņš. Pagājušajā piektdienā man atļāva atsākt vingrošanu, un tā nu arī ir uztverama kā ļoti laba zīme. Joprojām turu īkšķus par to, lai PRP injekcija dotu cerēto pozitīvo iznākumu un nevajadzētu dzirdēt vārdu "operācija". Kad ir pavisam labās dienas un šķiet, ka nu jau sāpes būs rimušās, nākas sevi piebremzēt un atgādināt, ka patiesībā es neesmu pat kilometru nogājusi bez apstājas jau nedēļām ilgi. Mani attālumi tagad ir bijuši vien pārdesmit metru garumā. Jā, pārdesmit. 

Un laikam šī ir tā sāpīgākā lieta. Izturēt fiziskās sāpes ir viegli. Pat ļoti viegli, ja ar tām ir sadzīvots mēnešiem. Taču šī vasara ir pierādījusi, ka visčābīgāk ir ar to sasodīto dvēseles stāvokli, kad virsū nāk bezspēcības sajūta un apziņa, ka patiesībā nekas nav ātri, neko es nevaru un vēl kādu laika strēķīti nevarēšu. Visu laiku gribas jautāt "kāpēc, kāpēc, kāpēc?", bet skaidri zināms, ka atbilžu nebūs. Kāpēc joprojām nevaru pat pieskarties pie potītes, jo sāpēs jāatrauj pirksti? Kāpēc reizēm kaut kas notirkšķ un atkal sākas sāpes? Kāpēc atkal pēc vingrošanas sāka sāpēt kreisās kājas celis? Gribētos pamosties kādā rītā un saprast, ka šī vasara ir bijusi vien ļauns un ieildzis murgs, nekas vairāk. 

Pagājušajā nedēļā es izlasīju Hermaņa Heses romānu "Kūrviesis", bet šodien es atkārtoti pārlasīju Vilhelma Šmida apjomā nelielo apcerējumu "Rimtums". Šiem darbiem, manuprāt, būtu jābūt katra slimotāja mājvietā rokas stiepiena attālumā līdzās Džeroma K. Džeroma slavenajam "Trīs vīri laivā", jo šādi darbi, lasīti attiecīgā dvēseles noskaņojumā, ļauj pasmaidīt un atzīt, ka ļaudis ar bēdīgiem dvēseles stāvokļiem ir mēģinājuši cīnīties dažādi jau sen pirms manām ķibelēm, un patiesībā tas vieš cerību, ka viss būs labi. Vismaz rudens pusē.

Nākamnedēļ kāja ies atrādīties ārstam, un tad arī varēšu padalīties ar jaunumiem. 

Šī emuāra populārākās ziņas

Ko redzēt Stokholmā sešās stundās?

Ja dodies uz Stokholmu kruīza braucienā ar kādu no Tallink prāmjiem, tad zini, ka pilsētas apskatei, izklaidei, veikaliem un citām iecerēm paliek vien sešas stundas laika. Šis ir stāsts par to, ko šajā laikā paspējām apskatīt mēs - ģimene, kuru neinteresē šopings.

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.