Pāriet uz galveno saturu

Kur noīrēt Mēriju Popinsu?

Mans stilīgais gaisa zābaks
Pietiek ar nedēļu ilgstošu slimošanu un ierobežotām kustībām, lai cilvēks patstāvīgi nonāktu pie jautājuma, kas sākotnēji varētu liecināt par, iespējams, kādu prāta kaiti. Proti, jautājums, ko vēlos uzdot, ir šāds: kur noīrēt Mēriju Popinsu? Mieru, tikai mieru! Manuprāt, ar manu prātu viss vēl ir tīri labi, savukārt jautājumam ir gluži loģisks pamats. Kā daudzi lasītāji zina, tad slavenā Mērija Popinsa tiek dēvēta par pasaulē neparastāko aukli, kura, kā apgalvo grāmatas anotācija, "izdzenā visas skumjas un bēdas". Esmu nonākusi pie secinājuma, ka M. P. izīrēšana nudien varētu būt itin pieprasīts pakalpojums vismaz ilgstoši slimojošo rindās.


Pirmajā "īstajā" slimošanas nedēļā esmu secinājusi, ka ilgstoša slimošana nav iespējama vismaz šādos trīs galvenajos gadījumos: 1. sasirgušais dzīvo viens pats; 2. sasirgušajam ģimenes locekļi (vai draugi, vai kaimiņi) nestrādā darbavietā, kurā ir a) saprotoša tiešā vadība, b) iespēja darba laiku un/vai veicamos darbus pakārtot sasirgušā vajadzībām; 3. automašīna vai vismaz zirgu pajūgs sasirgušā transportēšanai. Iespējams, ka ilgstoša slimošana vispār nebūtu pieļaujama, ja sasirgušais nespētu bankas konta izrakstā saskatīt līdzekļus ar plusa zīmi, tāpēc pavisam nopietni un bez ironijas pieņemu, ka ļoti daudzi cilvēki vispār netiek līdz apzīmējumam "ilgstoša slimošana" tieši šī punkta dēļ, un tāpēc es šo punktu neaplūkošu, bet apstāšos pie augstākminētajiem trim punktiem.

Man ir laimējies, nudien laimējies, ka pati esmu darba ņēmējs kolektīvā, kurā nekad, nekad, nekad nav skanējis pārmetums ar tekstiem "kur tu darba laikā vazājies?". Šobrīd es vistiešākajā veidā varu to pašu teikt par vīra darba kolektīvu, kurā bez mazākā iebilduma un šķībā skatiena tiek pieņemts teikums "ātrāk par divpadsmitiem darbā nebūšu" vai "es došos prom divos". Mūsu darbavietās tā ir bijis vienmēr, taču tieši šādā ilgstošā un diezgan neprognozējamā situācijā vislabāk var novērtēt apkārtējos.

Jo kā gan bez Mērijas Popinsas - ģimenes, draugu vai kolēģu veidolā - cilvēks ar lūzumu un kruķiem varētu tikt uz procedūrām, kas, iespējams, var ilgt vien pārdesmit minūšu, taču ir nepieciešamas regulāri katru dienu? Cilvēks ar ierobežotām kustībām pats nespēj vadīt automašīnu, bieži vien viņu ir jāpavada no kabineta līdz kabinetam, jāpalīdz apģērbties, tātad Mērijai Popinsai ir jābūt klāt. Ārstniecības iestādes parasti neatrodas mums tieši ap stūri no mājvietas, tāpēc laiks ir jāierēķina itin visam. 

Ir, protams, vēl tāda pavisam nebūtiska lieta kā ēdiena sagāde, ko diez vai kvalitatīvi var veikt ilgstoši slimojošs cilvēks bez Mērijas Popinsas klātbūtnes. Ir dzirdēti stāsti par to, kā svētdienu pēcpusdienās Wolt ēdienu piegādātājus sagaida daiļavas naktskreklos, jo tikko ir pamodušās vai arī nav pamanījušas, ka visu dienu nav pārģērbušas naktstērpu, taču vismaz man tāda "neraža" nevarētu atgadīties tā viena iemesla dēļ, ka Wolt tik tālu ēdienu nevestu. 

Tātad man ir pašai savu mēriju popinsu saime, kas spēj mani iepriecināt un uzmundrināt, nolasot teju vai katru vēlmi no lūpām, un es varu teikt tikai paldies, ka manām mērijām popinsām savukārt ir savs atbalstītāju pulks, kas ļauj man mierīgāk pārdzīvot visnotaļ nepatīkamo mazkustības brīdi. Tas ir kā noslēgts aplis, kurā katrs elements ietekmē nākamo, un ja mērijām popinsām ir optimistisks skats uz notiekošo, tad arī pašam sirdzējam klājas krietni labāk. Tieši tāpēc man radās šis visnotaļ nopietnais ieraksts par to, kā un vai vispār līdzīgās situācijās vispār spēj veseļoties cilvēks, pie kura durvīm Mērija Popinsa nav pieklauvējusi. 

Un ziniet, kas ir visironiskākais visā šajā smalkajā mēriju popinsu menedžēšanas situācijā? Tas, ka šorīt, vedot mani uz limfodrenāžas (jap, no turienes šis zilais zābaciņš bildē) un magnētterapijas procedūrām, mūsu mašīnā mierīgas satiksmes apstākļos spēja ieskriet tās trīsburtu automašīnas markas pārstāvis, kas parasti nezina, ka viņa auto arī ir aprīkots ar virziena maiņas signālu. Šoreiz šis autovadītājs nezināja ne tikai to, ka tādi signāli vispār ir, bet arī to, ka pārkārtošanās mūsu mašīnas braukšanas joslā jāveic, kad ir pārliecība, ka mašīnām jau nesaskaras sāni. 

Jā, kas gan vēl varētu notikt slimošanas laikā? Ar lielu pārliecību varu teikt, ka turpinājumam būs vien jāseko

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...