Trolejbuss

Šķiet, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir tā riktīgi sasparojusies, saviļņojusies un saradījusi labu lasāmvielu visdažādākajos žanros. Sacelt degunu gaisā un paziņot "es latviešus nelasu" nozīmē likt vienlīdzības zīmi ar teikumu "es vispār neinteresējos par literatūru", jo patiesībā kvalitatīvi darbi ir biruši kā no pārpilnības raga. Vai tā būtu Ingas Pizānes dzeja, Daces Vīgantes stāsti vai Gata Ezerkalna urķēšanās latviešu folklorā, izvēle ir plaša, ja vien lasītājs seko līdzi aktualitātēm. Mans 2019. gada nogales atklājums bija Gunitas Krilovas debijas romāns "Driftā tikai lēdijas" , kas vienlaikus ir pārsteidzošs savā vienkāršībā un tiešumā, gan raisa smaidu, taču laikam visvairāk to iemīļoju, jo arī pēc izlasīšanas tas malās un malās manās domās, turklāt ne tāpēc, ka viena no galvenajām varonēm ir vārdā Sintija. Kas tad ir tas āķītis , kas mani nelaiž vaļā no driftējošo lēdiju stāsta? 

Tas var šķist dīvaini, taču tieši mans 19gadīgais dēls bija tas, kas pārdesmit minūtes pirms 2020. gada iesākšanās pēkšņi iesaucās: "Kā, mammu, bet vai tad šogad mums nebūs tev jāraksta lasāmās grāmatas?". Izsauciens pamodināja meitu un vīru, un tā nu visi trīs nolēma, ka arī šo gadumiju nevar sagaidīt, ja nav zināms, kas šogad man būtu jāizlasa. Uzreiz gan jāsaka, ka kopš pirmā pašas noteiktā lasīšanas izaicinājuma es esmu diezgan radoši piegājusi lasāmvielas izvēlei, turklāt itin bieži ķērusies klāt žanriem vai autoriem, kurus citkārt nebūtu pamanījusi, tāpēc uzskatu, ka šī ir laba tradīcija. Tātad ko man ģimene uzrakstīja kā 2020. gada lasāmvielu un kādā secībā to man nāksies īstenot?