Mani ir ļoti grūti "uzāķēt" uz kāda romāna tā, lai es tajā "iegrimtu un pazustu". Vēl grūtāk no manis ir izvilināt vārdus: "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām". "Labi", "interesanti", "patika", "iesaku" - jā, to es saku, bet tas arī viss. Literārus darbus lasot pa visām porām ārā spiežas mana filologa daba tekstu uztvert kā analīzes materiālu, nevis vienkārši tekstu . Tāpēc, ja es saku "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām", tad tiešām tajā ir kaut kas īpašs. Šos vārdus tagad varu veltīt Emmas Donohjū romānam "Istaba" - grāmatai par vardarbību un mīlestību, kas dod spēku izdzīvot.
Vieta, kur tikties