Trolejbuss

Mūsdienu sabiedrībā joprojām dominē vairākas tēmas, kas ir teju vai tabu kategorijā. Novecošana, manupāt, ir viena no tām. Publiskajā telpā itin bieži un skaļi dzirdam, ka cilvēka mūža garums palielinās. Tā, piemēram, ANO 2015. gada ziņojumā tiek minēts, ka laika posmā no 2015. gada līdz 2030. gadam par 56 % pieaugs to cilvēku skaits, kuri ir 60 un vairāk gadus veci, turklāt tiek prognozēts, ka visstraujāk augošā vecumgrupa būs cilvēki virs 80 gadiem. Japāna, Vācija, Itālija un Somija ir valstis, kurās procentuāli ir visvairāk gados veco cilvēku. Plašsaziņas līdzekļi spēlējas ar tādiem saukļiem kā "šodienas 53-gadnieki ir tie, kas agrāk bija 38-gadnieki" un "60 gadi ir tas pusmūžs, kas agrāk bija 50 gadi" . Apmēram tā - forever young [mūžīgi jauns] pavada mūs no tīņa gadu sliekšņa pārkāpšanas līdz (neesošajai) pensijai. Sabiedrībai patīk jaunie, un jaunības kults sit augstu vilni. Šo tendenču kontekstā kā punkts uz i šķiet latviski izdotā Vilhelma Šmida grāmata