Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2017

Lasīšanas izaicinājuma ceturksnis

Mans 2017. gada lasīšanas izaicinājuma plāns nekādā ziņā nav apstājies, taču bloga ierakstu funkciju lielā mērā ir pārņēmis Goodreads, kurā uzrakstu kādu nelielu atsauksmi par teju vai katru no izlasītajiem darbiem, un tādu nebūt nav maz. Slikta man skaitās tā nedēļa, kad neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, taču jāsaka, ka tādas nedēļas gadās ļoti, ļoti reti, jo pārsvarā katru nedēļu izlasu 2-3 jaunus darbus, kas, protams, ir dažādos apjomos. Tiesa, gribu padalīties arī nedaudz plašāk par sev izvirzīto lasīšanas izaicinājumu, tāpēc šajā rakstā atskatīšos un pēdējo trīs mēnešu paveikto.

Par lasīšanu kā atkarību un e-grāmatām kā atkarības paveidu

"Tu jau tikai par grāmatām raksti!" - šādi man pagājušajā mēnesī teica kāds draugs, sastapts brīvdabas pasākumā. Jā, tā ir puse manas dzīves. Es nespēju dzīvot bez lasīšanas. Vecāki man ir teikuši, ka lasīt es esot iemācījusies "tāpat vien" piecu gadu vecumā. Mamma gan saka, ka četros gados es esot iemācījusies spēlēt šahu. Es savukārt domāju, ka vienmēr esmu pratusi lasīt. Citi sāk elpot, bet es lasīt līdz ar pirmo elpas vilcienu. Jo es no saviem četriem un pieciem gadiem atceros vienīgi zīmēšanu, kas izpaudās kā nebeidzamu zvaigznīšu rindošana uz visām iespējamajām tukšajām lapiņām, tāpēc es pieņemu, ka man burtiņmācība ir bijusi tāda pati kā rāpošana, ko es arī neatceros.  Tiesa, pirmajā klasē, uzreiz septembra vidū, es dienasgrāmatā saņēmu pirmo sarkano piezīmi "Jātrenējas lasīšanā!". Laikam tāpēc, ka audzinātājai todien bija vārda diena, bet es nepasniedzu puķu pušķi. Bet es satrenējos lasīt zem segas tā, ka kopš tā laika zinu vārda "brilles&qu…

Lasīšanas izaicinājums un sensitīvie temati

Iesaistoties dažādos izaicinājumos, pat ja tie ir ar paša izvēlētiem nosacījumiem, nekad nevar zināt, kā viss process noritēs. Vēl sarežģītāk, ja izaicinājums ir ilgtermiņa. Taču savā maija un jūnija lasīšanas izaicinājumā es sapratu, ka arī grāmatu pasaulē es arī varu uzvesties kā niķīgs bērns, kā dumpinieks arī tad, ja runa ir par gana sensitīviem tematiem. Tad nu piedāvāju ieskatīties, kā man ir veicies ar savu lasīšanas izaicinājumu maijā un jūnijā, kad attiecīgi lasīju darbu par garīguma jautājumiem un veselības grāmatu.

Rimtums jeb kā sagatavoties vecumdienām

Mūsdienu sabiedrībā joprojām dominē vairākas tēmas, kas ir teju vai tabu kategorijā. Novecošana, manupāt, ir viena no tām. Publiskajā telpā itin bieži un skaļi dzirdam, ka cilvēka mūža garums palielinās. Tā, piemēram, ANO 2015. gada ziņojumā tiek minēts, ka laika posmā no 2015. gada līdz 2030. gadam par 56 % pieaugs to cilvēku skaits, kuri ir 60 un vairāk gadus veci, turklāt tiek prognozēts, ka visstraujāk augošā vecumgrupa būs cilvēki virs 80 gadiem. Japāna, Vācija, Itālija un Somija ir valstis, kurās procentuāli ir visvairāk gados veco cilvēku. Plašsaziņas līdzekļi spēlējas ar tādiem saukļiem kā "šodienas 53-gadnieki ir tie, kas agrāk bija 38-gadnieki" un "60 gadi ir tas pusmūžs, kas agrāk bija 50 gadi". Apmēram tā - forever young [mūžīgi jauns] pavada mūs no tīņa gadu sliekšņa pārkāpšanas līdz (neesošajai) pensijai. Sabiedrībai patīk jaunie, un jaunības kults sit augstu vilni. Šo tendenču kontekstā kā punkts uz i šķiet latviski izdotā Vilhelma Šmida grāmata &qu…

Aprīļa lasāmviela. Antīkais krietnums

Mans 2017. gada lasīšanas izaicinājums turpinās pat daudz labāk, nekā es to būtu varējusi iedomāties. Ja sākotnēji biju iecerējusi, ka katru mēnesi ir jāizlasa tikai viena grāmata, kas attiecas uz konkrēto nosacījumu (grāmata zaļos vākos, darbība 17. gs. utt.), tad šis bija jau ceturtais mēnesis, kurā man nepietika ar vienu darbu. Aprīlī, kā vēsta izaicinājums, man bija jāizlasa kāds antīkās literatūras darbs. Tad nu tagad sekos neliels ieskats, kā man veicās un ko tieši es lasīju.

Lasīšanas izaicinājuma turpinājums

Laiks skrien nenormāli ātri (ne tikai vēja spārniem!), bet īsā atskaite par manu šīgada lasīšanas apņemšanos ir šāda: viss raiti rit uz priekšu pēc izaicinājumā nospraustā grafika. Tā kā februāris pagāja zem Latvijas Grāmatu svētku zīmes, bet martā devos uz Londonā notiekošo grāmatu izstādi un izglītības konferenci "What Works?", tad atļaujos februāra un marta lasīšanas notikumus apvienot vienā ierakstā.

Ko māca saprast Lūsija Bārtone?

Mani nebūt nesauc Lūsija Bārtone, bet, izlasot Elizabetes Strautas (Elizabeth Strout) Bukera balvai 2016 nominēto grāmatu "Mani sauc Lūsija Bārtone", kuru latviski izdevusi nelielā izdevniecība Baiba Books, tā vien gribas apgalvot, ka katrā no mums mīt daļa no šīs grāmatas varones. Šis salīdzinoši īsais romāns ir par mīlestību, kas netiek skaļi izpausta vārdos, par apstākļiem, kuri veido dzīvi un kurus ne vienmēr spējam ietekmēt, un par pieaugšanu, kas nāk līdz ar piedošanu.

Grāmata ar mazuma pēcgaršu

Šonedēļ mani "uzrunāja" neliela formāta grāmata ar nosaukumu "Zen", kuras autors ir man līdz šim nezināmais franču rakstnieks Maksanss Fermīns (Maxence Fermine). Lai gan drukātā veidā darbs ir tikai 128 lappuses garš, svētdienas pēcpusdienu es pavadīju ar darba e-versiju. Lasot "Zen", mani atkal pārņēma domas par to, ka laikam intuitīvi pie katra lasītāja atnāk tieši tas darbs, kas konkrētajā brīdī ir nepieciešams, jo šī bija e-grāmata, kādu tieši vēlējos izlasīt.

Atskats uz izglītības tehnoloģiju izstādi BETT Show 2017

Kopš 2011. gada katra gada sākums man paiet izglītības tehnoloģiju izstādes BETT Show gaidās, un arī šis gads nebija izņēmums. Trīs dienas kopā ar kolēģiem tikāmies gan ar esošajiem sadarbības partneriem, gan smēlāmies jaunas idejas, gan klausījāmies dažādas lekcijas. BETT Show aizsākumi meklējami 1985. gadā, un tā pamatideja gadu gaitā nav mainījusies, proti, parādīt, kā tehnoloģijas var dažādot mācību procesu un, iespējams, atvieglot skolotāju darbu. Taču ikvienam ir skaidrs, ka tehnoloģijas pašas par sevi ir teju vai nulle, tāpēc liels uzsvars izstādē tiek likts uz tradicionālo un jauno rīku un metožu mijiedarbību. Lūk, te neliels un subjektīvs ieskats šīgada izstādes dienās vērotajā.

Janvāris - zaļu grāmatvāku mēnesis

2016. gada nogalē es apņēmos lasīt gan darbus, kas mani interesē profesionālā ziņā (temats, žanrs, autors, tādi subjektīvi iemesli kā vāks vai tulkotāja vārds utt.), kā arī veikt lasīšanas izaicinājuma eksperimentu visa 2017. gada garumā. Tā nu šogad katru mēnesi ir kāds specifisks knifiņš, kas jāievēro, izvēloties lasāmvielu (par visu procesu var izlasīt gada sākuma rakstā "Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?"). Janvārī nācās paskatīties uz grāmatu no vāku krāsas viedokļa, un tad nu tālāk aprakstīšu, kā man veicās ar zaļo grāmatu.

Kā izaicināt pašam sevi lasīšanā?

Kad 2016. gada izskaņā nolēmu reģistrēties Goodreads, lai kaut kā censtos sistematizēt un apkopot visus lasītos darbus (jo ne vienmēr ir laiks, vēlēšanās un iedvesma par katru izlasīto grāmatu veidot aprakstu blogā), iekritu azartā ar "reading challenge". Nespēju atcerēties pilnīgi visus 2016. gadā izlasītos darbus, taču tie 34, kurus atzīmēju, noteikti ir tie, kas kaut kādā veidā ir palikuši atmiņā visspilgtāk. Vidēji esmu rēķinājusi, ka gadā sanāk izlasīt vismaz 50 grāmatas latviešu un angļu valodās, un pārsvarā visi ir tādi darbi, kuri mani ir uzrunājuši sižetiski vai autora slavas dēļ. Taču 2017. gads darbu izvēles tradīcijā taisās ieviest kaut nelielas, tomēr pārmaiņas. Kādā veidā?