Trolejbuss

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...

Domāju, ka nebūs melots, ja apgalvošu, ka katrs grāmattārps itin bieži ir iedomājies par autoriem, kas stāv aiz literārā darba varoņiem, un prātojis, kādi viņi ir ikdienā, kā runā, ko ēd, kā raksta, kā izvēlas sižetu darbiem, kā raksta savus darbus. Kad saņēmu uzaicinājumu kopā ar citiem rakstošajiem lasītmīļiem tikties ar dāņu detektīvstāstu autoru Jusi Adleru-Olsenu, ne minūti nevilcinoties piekritu, un tagad varu apgalvot, ka šis rakstnieks ir viena no harismātiskākajām personībām, ko jebkad esmu satikusi.