Trolejbuss

Man ļoti patīk lasīt memuārliteratūru. Autobiogrāfijas, biogrāfijas, dienasgrāmatas, pirmās vai trešās personas vēstījums - tas pat nav svarīgi, ja varu izlasīt kādu domu graudiem bagātu aizkustinoša dzīvesstāsta grāmatu. Lai saspringtajā ikdienā rastu iedvesmu, enerģiju un ideju grūdienu , lielas cerības liku uz 2013. gada martā iznākušo Šerilas Sandbergas ( Sheryl Sandberg ) grāmatu  Lean in: Women, Work, and the Will to Lead . Vai Sandbergas vēstījums guva manu atzinību, kā to paveica Madlēnas Olbraitas  Madam Secretary  un Hilarijas Klinotnes  Living History ?

Stokholma kādā pelēkā dienā Mūžvecais teiciens "Nekad nesaki nekad" man ir vairāk nekā atspēlējies, jo simtiem reižu esmu teikusi, ka "nekad nebraukšu ar kuģi", bet nu jau labprātīgi piespiedu kārtā (jo pirmie divi braucieni bija dāvanas, bet trešais notika, pateicoties Andra laimīgajai rokai un iegūtajai dāvanu kartei loterijā) Stokholmā ir būts trešo reizi. Šķiet, ka pilsētu jau pārzinu gluži kā pusvietējais , taču šeit var atgriezties vēl un vēl, jo ikreiz ir ko skatīt. Kad gatavojāmies trešajam braucienam, bija skaidrs, ka jānokļūst tikai nesen, 2013. gada maijā, atvērtajā  ABBA the Museum  un  Nordic Museum , kas atrodas diezgan tuvu. Ja skaties šķīb i uz ideju apmeklēt muzejus, iesaku tomēr vēlreiz pārdomāt, jo ne kurā katrā muzejā ir sajūta kā lielā burziņā. 

Stīvena Čboski sarakstīto grāmatu  Čārlijs, malā stāvētājs  (oriģinālā  The Perks of Being a Wallflower ) nolēmu izlasīt tādēļ, ka krietnu laiku pirms tās tulkojuma iznākšanas interneta vidē - sociālajos tīklos, tviterī u.c. - tika sacelts pamatīgs troksnis par gaidāmo darbu. Gandrīz vai mazvērtības kompleksos iedzina, ka ne šo grāmatu biju manījusi angļu mēlē, ne pēc grāmatas motīviem paša autora režisēto filmu ar mazo potterzvaigzni Emmu Vatsoni redzējusi. Tiesa, ķēros klāt tulkojumam piesardzīgi, jo vai tad mazums pusaudžu gadiem veltīto grāmatu un kas tad šajā būtu tik atšķirīgs. Tici man - ir vērts vienu pēcpusdienu ziedot, lai šo 256. lpp. garo darbu izlasītu!

Frederika Beigbedera darbu  Mīlestība ilgst trīs gadus  paņēmu lasīt tikai tāpēc, lai īstenotu ieceri pirms rudenī ieplānotā brauciena uz Parīzi izlasīt pēc iespējas vairāk franču autoru darbu un līdz ar to iepazīt arī Franciju, Parīzi un šīs zemes ļaužus iz romānu lappusēm. Pirmais šajā plānā realizētais darbs bija  Smalkjūtība , bet nu esmu iepazinusi arī provokatīvā, dumpinieciskā Beigbedera darbu. Un kā?

Varbūt viņi drīz pretendēs uz tavu darba vietu? Foto no BETT 2013. Vai atceries tālos 80tos (vai varbūt vēl senākus laikus) un savu pirmo darba pieredzi pusaudža gados? Ja ne pirmo īsto darbu, tad vismaz to darbu, par kuru vecāki maksāja no sava maciņa? Man no tīņa gadiem ir palikušas divas spilgtas epizodes: vienu vasaru es cītīgi nesu nodod visas tukšās piena/kefīra/rjažeņkas pudeles (jā, bija tādi laiki, kad šie šķidrumi tika pārdoti pudelēs, nevis tetrapakās) un krāju naudiņu, lai nopirktu ģitāru (nekas no tā visa nesanāca, jo vēlme muzicēt pārgāja tikpat ātri kā vasara), un otrā reize bija mēnesis kolhoza biešu vagās "pāraudzināšanas nolūkos" - vismaz tā to interpretēju es. Taču šajā nedēļā es gluži nevilšus biju lieciniece tam, kā vasaras darbiņā stājās kāds sešpadsmitgadīgs jauneklis, un šī situācija man raisīja pārdomas.

Foto no BETT 2013 Šopēcpusdien, braucot no darba kopā ar saviem pusaudžiem, 16-gadīgā meita 12-gadīgajam brālim teica šādus vārdus: "Man vieglāk ir ar tevi sarunāties angļu valodā." Pasmaidīju un nodomāju par deja vu , jo tieši par to pirms pāris stundām runājām darbā sanāksmē, proti, mūsdienu pusaudži bieži vien savā starpā - gan ģimenē, gan draugu lokā - sazinās angļu valodā, jo šī valoda arvien vairāk sāk dominēt viņu vidē.