Trolejbuss

  Sena tautas paruna vēsta, ka suns esot tāds, kādi ir viņa saimnieki. Šķiet, ka šajā janvārī suņu saimnieki ir sadalījušies vairākās pretējās frontēs. Vieni strikti iestājas par suņu labturību, sakot, ka šādos lielos mīnusos, kādi daždien ir gadījušies, suni ārā garās pastaigās nedrīkstot vest. Otri saka, ka tie suņi, kas tiekot tomēr aukstajā laikā vesti pastaigās, ieģērbti džemperīšos, mētelīšos un kombinezonos, izskatoties izķēmoti un kā invalīdi. Trešie steidz nopūsties, ka suni vest pastaigā nevarot arī atkušņa dienās, jo tad mājās pārnākot dubļu pika, ko vien ar putekļsūcēju varot izsūkt, lai atgūtu suņa formu. Tad ir vēl ceturtie, kuri stāsta par savu pieredzi, suni pavadot trīsminūšu darīšanās ne tālāk par mājas stūri. Un visbeidzot ir arī tādi, kuri ir vai nav sapirkuši sunim jaciņas un zābaciņus, kuriem ir mājās ūdens un dvielis, un kuri dodas pastaigās jebkuros laikapstākļos, un pie šiem piederam arī mēs. Starp citu, cik daudzi no suņu saimniekiem ir izlasījuši MK notei...

  Kādas ainas jums nāk prātā, iedomājoties suni, kurš dodas ceļojumā ar automašīnu? Man vienīgais skats ir nereti filmās redzētais ārprātīgi laimīgais suns, kas sēž automašīnas priekšā pasažiera sēdeklī, nedaudz izliecies ārā pa pusatvērto logu, vējā plīvojošām ausīm un Dollijas Pārtones tipa smaidu (pietiek, ja atmiņas atsvaidzināšanai paskatīsities viņas duetu ar Keniju Rodžersu, izpildot "Islands in the Stream" ), garām aizslīdot pasakaini skaistām lauku ainavām. Šāds suns, nezaudējot ne milimetra no Dollijas Pārtones smaida, ir gatavs mesties Bēra Grilla cienīgos piedzīvojumos kopā ar saimniekiem gan pļavās un kalnos, gan purvos un jūrmalās. Hei, ceļošanas brīvība! Tikai, lūdzu, neaizmirstiet mani paņemt līdzi! Suns man nozīmē tādu pašu nemiera garu , kādu esmu es pati. Un labi, ka Kori pie mums ieradās, kad mans vienīgais priekšstats par suni un ceļošanu bija šāds! Kad jau ar Kori devāmies pastaigās un ceļojumos, uzzināju, ka ir arī tādi suņi, kuri izbraucienus pārcieš...

Pagājušajā nedēļā darba komandējums mani aizveda uz tik tālu un diezgan eksotisku zemi kā Serbija. Zemei jau nav ne vainas, tomēr tā raisīja gana daudz vielas pārdomām. 1. Ierašanās. Pārsvarā man ir bijušas tikšanās ar Rietum- un Ziemeļeiropas valstu iedzīvotājiem, tāpēc dienvidnieku kultūra, mentalitāte un uzvedība mani neaizrauj. Kopš pagājušā gada aprīlī piedzīvotā diezgan murgainā ceļojuma, kuru izraisīja slavenais Islandes vulkāns ar neizrunājamo nosaukumu, četru garu dienu garumā ceļojot no Stambulas cauri Belgradai, Budapeštai un Varšavai uz Rīgu, biju paspējusi aizmirst dienvidnieku uzmācību, taču Belgradas lidostā, trešdienas pusdienlaikā gaidot autobusu uz centru, izbaudījām gan taksometru šoferu aicinājumus pārvietoties ar viņu transporta līdzekli, gan arī lūgumus ziedot naudiņu it kā labdarības organizāciju vajadzībām. 2. Autobuss. Tas šķita mazliet labāks par karieti, kas grebta no ķirbja, tomēr vienalga atgādināja 20. gs. 50. gadu braucamrīku. Līdz šim vēl nekad ...