Es nespēju klusēt. Man ir skumji, jo mana mīļākā pilsēta - mana Londona - tiek izvarota. Londona ir vieta, kur es ikreiz esmu sajutusies kā mājās pat ejot pa vēl nestaigātiem ceļiem. Vienalga, vai Londonā esmu bijusi tikai caurbraucot vai palikusi tur vairākas dienas, vienmēr esmu jutusies kā sengaidīts draugs. Tā ir vieta, kur saplūst tautas un valodas, kur Latvian English iederas tikpat labi kā citi Englishes, kur ādas krāsai, apģērbam, statusam un profesijai nav nozīmes, jo šeit uz ielas tu esi tāds pats kā Native Englishperson, un to nu es izbaudīju savā pēdējā Londonas apciemojumā šīgada janvārī pati uz savas ādas, kad netālu no Oxford Street metro stacijas cēla, eleganta, maza auguma angļu kundzīte tuvu pie simtgades sliekšņa man jautāja, uz kuru pusi esot Debenham veikals. Laikam tik angliski vietējā es viņai šķitu. Un tagad es ziņās redzu, kā šajā pašā Debenham notiek laupīšana. Tviterī izlasīju ziņu, kuras doma bija apmēram šāda - ja Ēģiptē protesti bija par demokrātiju, ta...