Trolejbuss

Ir brīži, kad starp katru dienu iznākošajiem ārzemju autoru darbiem roka stiepjas pašmāju autoru garadarbu virzienā, un tā nu reklāmu vilināta nolēmu izlasīt Paula Bankovska stāstu krājumu "Trakie veči", kas izdevniecības "Dienas Grāmata" paspārnē izdots maija beigās. Uzreiz jāsaka, ka ar šo darbu aizrāvos tā, ka lasīju skaļi mājiniekiem, un grāmata jau ir sākusi ceļu pie citiem lasītājiem. "Trakie veči" ir tieši tik traks darbs, lai tajā katrs no mums saskatītu sevi un vēl vismaz piecus savus radus, draugus, paziņas vai vienkārši ļaudis, par kuriem esam dzirdējuši.

Mēģināšu izteikt kādu sasodīti ķecerīgu domu, riskējot saņemt sašutumu šalti. Manuprāt, mēs visi ikdienā esam lieliski aktieri tajā izrādē, ko sauc par "Dzīvi", pielāgojot lomu maskas dažādām situācijām. Gādīgs māmiķītis no rīta sagatavos siermaizes uz skolu steidzošajiem bērniem, ielies kaķim svaigu ūdeni un vēl pārjautās bērniem ašpadsmit reizes, vai tikai pusdiennauda arī ir paņemta līdzi. Pieklājīgi pavirzīsimies pārbāztajā trolejbusā prom no uzmācīgi spiedošā tēvaiņa, nesakot ne zilbes un pat neveltot "es-tevi-spētu-nogalināt" acu skatu, jo sabiedrībā taču publiskas scēnas netaisām, vai ne? Sadauzot elkoni pret kolēģu atvērtajām durvīm vārgi pasmaidīsim, jo paši taču neredzējām tās durvis, kas skrēja pretī , un vakarā vēl nogurumu velkot kā smagu līķi gatavosim vakariņas un mēģināsim sadzirdēt, kas dienā atgadījies ģimenei. Cenšamies būt stipri, uzmundrinoši, smaidīgi, jauki, iejūtīgi, laipni, izpalīdzīgi, darbīgi un kādi tik vēl nē. Jo pateikt "nē...