Sena tautas paruna vēsta, ka suns esot tāds, kādi ir viņa saimnieki. Šķiet, ka šajā janvārī suņu saimnieki ir sadalījušies vairākās pretējās frontēs. Vieni strikti iestājas par suņu labturību, sakot, ka šādos lielos mīnusos, kādi daždien ir gadījušies, suni ārā garās pastaigās nedrīkstot vest. Otri saka, ka tie suņi, kas tiekot tomēr aukstajā laikā vesti pastaigās, ieģērbti džemperīšos, mētelīšos un kombinezonos, izskatoties izķēmoti un kā invalīdi. Trešie steidz nopūsties, ka suni vest pastaigā nevarot arī atkušņa dienās, jo tad mājās pārnākot dubļu pika, ko vien ar putekļsūcēju varot izsūkt, lai atgūtu suņa formu. Tad ir vēl ceturtie, kuri stāsta par savu pieredzi, suni pavadot trīsminūšu darīšanās ne tālāk par mājas stūri. Un visbeidzot ir arī tādi, kuri ir vai nav sapirkuši sunim jaciņas un zābaciņus, kuriem ir mājās ūdens un dvielis, un kuri dodas pastaigās jebkuros laikapstākļos, un pie šiem piederam arī mēs. Starp citu, cik daudzi no suņu saimniekiem ir izlasījuši MK notei...
Vieta, kur tikties