Trolejbuss

  Sena tautas paruna vēsta, ka suns esot tāds, kādi ir viņa saimnieki. Šķiet, ka šajā janvārī suņu saimnieki ir sadalījušies vairākās pretējās frontēs. Vieni strikti iestājas par suņu labturību, sakot, ka šādos lielos mīnusos, kādi daždien ir gadījušies, suni ārā garās pastaigās nedrīkstot vest. Otri saka, ka tie suņi, kas tiekot tomēr aukstajā laikā vesti pastaigās, ieģērbti džemperīšos, mētelīšos un kombinezonos, izskatoties izķēmoti un kā invalīdi. Trešie steidz nopūsties, ka suni vest pastaigā nevarot arī atkušņa dienās, jo tad mājās pārnākot dubļu pika, ko vien ar putekļsūcēju varot izsūkt, lai atgūtu suņa formu. Tad ir vēl ceturtie, kuri stāsta par savu pieredzi, suni pavadot trīsminūšu darīšanās ne tālāk par mājas stūri. Un visbeidzot ir arī tādi, kuri ir vai nav sapirkuši sunim jaciņas un zābaciņus, kuriem ir mājās ūdens un dvielis, un kuri dodas pastaigās jebkuros laikapstākļos, un pie šiem piederam arī mēs. Starp citu, cik daudzi no suņu saimniekiem ir izlasījuši MK noteikumu

Kad Kori jau bija pierakstījusies uz dzīvošanu mūsmājās, kaut kur kaut kādā veidā nonācu pie raksta par to, kā tiek izvēlēti kucēni, kuriem, iespējams, visa dzīve būs jāpavada kā policijas uzticamajiem sabiedrotajiem. Detalizēti visus knifiņus vairs neatceros, bet prātā palicis rakstītais, ka suņu karjeru kā dienesta suņiem varot noteikt jau agrīnā kucēna vecumā, kā vienu no pirmajiem testiem veicot kucēna nervu sistēmas/baiļu/zinātkāres pārbaudi ar kādu no cilvēkbērniem paredzētajām kustīgajām rotaļlietām, piemēram, staigājošu robotu.  Tas man lika aizdomāties, ka ikviens suņa saimnieks un draugs, protams, vēlas gudru, kārtīgu, draudzīgu un arī drosmīgu suni. Suņkopībai domātās grāmatās autori plaši apraksta, kā izvēlēties sunīti, kā sagatavoties tā ienākšanai jaunās mājās, kā apmācīt iet pie pavadas un kā ļaut iztīrīt zobus. Taču skarbā patiesība ir tāda, ka pat visizcilākajās grāmatās vienmēr būs tas viens teikums, kas sagraus ilūzijas par kaut ko paredzamu, ja runa ir par suni. Glu