Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: augusts, 2011

Par zinātni un zinātkārajiem

Tik vēlā stundā pēc saspringtas darbdienas nebiju domājusi rakstīt, tomēr nespēju atturēties, un uz šo soli mani mudināja kāds (iespējams - nejaušs) šī bloga lasītājs, kas trolejbusā bija iekāpis, iegūglojot vārdus "biznesa ideja" (well, well, par biznesa ideju tiešām izteicos pirms pāris mēnešiem). Tad nu visus, kuri meklē biznesa idejas, es aicinātu vēl tikai rītdien doties uz Dailes teātri, kur notiek varen aizraujošs pasākums ikvienam "dullajam didzim" jeb prātvēderam, kurš stundām var filozofēt par to, kas ir bijis pirmais - ola vai vista. Vārdsakot, pašā Rīgas centrā trīs dienu garumā un pilnīgi bez maksas ir iespējams veikt dažādus eksperimentus, pētīt, analizēt, secināt, rotaļāties ar interaktīviem mācību uzdevumiem. Nav šī ne slēptā, ne atklātā reklāma viena vienīga iemesla dēļ - es patiesi ticu, ka dzīvē svarīgākais ir prāts, un mana vislielākā cieņa ir tiem cilvēkiem, kuri visu mūžu mācās, mācās un mācās nevis slinkuma un grūtgalvības dēļ, bet gan tādēļ…

Divi žokļi jeb esmu Reivs

Es dzīvoju kaut kur Savannā, protams, tajā pilsētā. Varbūt tā nemaz nebija Savanna, bet gan Čarlstona. Kāpēc es peldēju Meksikas līcī? Līcis bija tik liels kā strauts, bet tie mēdz būt arī lieli kā upes un līči. Tā man tika stāstīts. Man apkārt bija daudz ļaudis - visi briesmīgi skaisti. Dīvaini, bet viņi visi bija analfabēti. Tur bija aleni, ričardi, kristoferi, vinniji pūki (vai pūči) un viņu draugi. Es peldēju starp akmeņiem (vai Meksikas līcī maz ir akmeņi?) un kliedzu, un spiedzu aiz priekiem. Pēkšņi mani aprija haizivs, bet es par to smējos. Haizivs vēderā bija tikai mazie ķīniešu liliputi, kuri klanījās manā priekšā un sauca "Huaņ!". No haizivs iekšējās auss izbīdījās acs un teica, ka "Huaņ" esot pilsēta. Kāds iepriekš apēstais piedāvāja man kaut ko zaļi staipīgu, bet es ēdu puvušus ābolus un teicu, ka tādi man garšojot vislabāk. Diskutējām par omleti un to, kāpēc tās izgudrotājam nav piešķirta Nobela prēmija. Pēkšņi atrados Santakrusas salā un biju pingvīn…

Džeimss Bonds maziem bērniem (un sievietēm ar vājiem nerviem)

Mūsu ģimenes augusta kultūras programmā bija ierakstīts multenes Vāģi 2 skatījums kādā no kinoteātriem. Kad es saku "ģimenes filma", tad domāju filmu, kas patīk vai varētu patikt man, un tai noteikti ir jābūt miermīlīgai, jautrai, romantiskai, bet nekādā gadījumā ne vardarbīgai vai šausmenei (atkāpe - Harija Potera pēdējo sēriju skatījās tikai bērni, tādēļ ir vēl tādu filmu grupas, kuras vienkārši nevēlos skatīties). Kad parādījās ziņa, ka Vāģiem augustā būs redzams turpinājums, nopriecājos un uzreiz teicu, ka tā mums ir jāredz. Vāģi ir tā filmiņa, ko var skatīties un skatīties vēlreiz - gan asprātīgi un kolorīti varoņi, gan romantika "dzelžu" starpā, gan morāle. Vāģus 2 devāmies skatīties uz Siguldas tirdzniecības centra "Šokolāde" kinoteātri Lora, kurā bijām pirmo reizi. Jāsaka, ka redzētais mūs pārsteidza - turklāt labā nozīmē. Vispirms gan sākumā nedaudz izbrīnījāmies, kad, pērkot biļetes, ieraudzījām, cik maza ir zālīte. Un tā nu nācās nopirkt biļet…

Plazmas televizoru revolūcija

Es nespēju klusēt. Man ir skumji, jo mana mīļākā pilsēta - mana Londona - tiek izvarota. Londona ir vieta, kur es ikreiz esmu sajutusies kā mājās pat ejot pa vēl nestaigātiem ceļiem. Vienalga, vai Londonā esmu bijusi tikai caurbraucot vai palikusi tur vairākas dienas, vienmēr esmu jutusies kā sengaidīts draugs. Tā ir vieta, kur saplūst tautas un valodas, kur Latvian English iederas tikpat labi kā citi Englishes, kur ādas krāsai, apģērbam, statusam un profesijai nav nozīmes, jo šeit uz ielas tu esi tāds pats kā Native Englishperson, un to nu es izbaudīju savā pēdējā Londonas apciemojumā šīgada janvārī pati uz savas ādas, kad netālu no Oxford Street metro stacijas cēla, eleganta, maza auguma angļu kundzīte tuvu pie simtgades sliekšņa man jautāja, uz kuru pusi esot Debenham veikals. Laikam tik angliski vietējā es viņai šķitu. Un tagad es ziņās redzu, kā šajā pašā Debenham notiek laupīšana. Tviterī izlasīju ziņu, kuras doma bija apmēram šāda - ja Ēģiptē protesti bija par demokrātiju, tad…

Mīla un mode

Vai esmu jau teikusi, ka nemīlu vieglu literatūru un pavisam noteikti nemīlu viegli lasāmus (= read and forget) darbus? Man nepieciešams kaut nedaudz izkustināt smadzenes. Tāpēc fakts, ka labprātīgi paņēmu rokās un lasīju Zuzannas Kubelkas "vieglas uzvedības darbu" "Korsete pušu" vien ir aplausu un apbrīnas vērts notikums. Un paņēmu to rokās tikai tādēļ, ka negribēju domāt. Ko atklāju, lasot Kubelkas darbu? Pirmkārt, ja darba gūzma tevi taisās nosmacēt, ja šķiet, ka atvaļinājumu sagaida visi citi, izņemot tevi, tad šis ir darbs, kas kaut uz pāris stundām ļaus aizmirsties un izmisumu atvairīt dibenplānā. Es arī neticēju, ka tas ir iespējams, taču tā tas bija - grāmatu sāku lasīt vēlā vakarā un noliku nost plkst. vienos naktī, aizverot pēdējo lappusi. Nē, nē, grāmatā nav jāmeklē pilnīgi nekādu vērtību, jo to tur gluži vienkārši nav! Lubene viscaur! Sižetiskā līnija ir šāda. Austroungārija 19. gadsimta beigās, jaunas meitenes Minkas Smukas neticamā dzīve stalto virsn…