Trolejbuss

Mēģināšu izteikt kādu sasodīti ķecerīgu domu, riskējot saņemt sašutumu šalti. Manuprāt, mēs visi ikdienā esam lieliski aktieri tajā izrādē, ko sauc par "Dzīvi", pielāgojot lomu maskas dažādām situācijām. Gādīgs māmiķītis no rīta sagatavos siermaizes uz skolu steidzošajiem bērniem, ielies kaķim svaigu ūdeni un vēl pārjautās bērniem ašpadsmit reizes, vai tikai pusdiennauda arī ir paņemta līdzi. Pieklājīgi pavirzīsimies pārbāztajā trolejbusā prom no uzmācīgi spiedošā tēvaiņa, nesakot ne zilbes un pat neveltot "es-tevi-spētu-nogalināt" acu skatu, jo sabiedrībā taču publiskas scēnas netaisām, vai ne? Sadauzot elkoni pret kolēģu atvērtajām durvīm vārgi pasmaidīsim, jo paši taču neredzējām tās durvis, kas skrēja pretī , un vakarā vēl nogurumu velkot kā smagu līķi gatavosim vakariņas un mēģināsim sadzirdēt, kas dienā atgadījies ģimenei. Cenšamies būt stipri, uzmundrinoši, smaidīgi, jauki, iejūtīgi, laipni, izpalīdzīgi, darbīgi un kādi tik vēl nē. Jo pateikt "nē"

Pavisam noteikti man ir kāda atzīšanās - man patīk teniss. Tā laikam bija kāda 3. klase tālajos pagājušā gadsimta 80-tajos, kad manā mazajā lauku ciematiņā sākās tenisa sērga, un arī es tiku gan pie savas pirmās tenisa raketes, gan bumbiņām, tiesa, "mūsu laikos" ierastāk bija dabūt pelēki baltās, jo spilgti zaļās un labākās parādījās mazliet vēlāk. Līdz ar satelīta TV parādīšanos vasarā Vimbldonas čempionāta laikā mans acu skatiens nemitīgi bija "ieurbies" visās spēlēs pēc kārtas, kas vien tika pārraidītas, un nenoliedzami, ka man šķita, ka Štefija Grāfa un Andrē Agasi ir pasaulē izcilākie tenisisti ever . Labi, ja nu viņi nespēlēja, tad arī Monikai Selešai un Pītam Sampresam tika veltīta mana apbrīna par apņēmību, izturību, motivāciju un lieliskajiem sitieniem. Jā, un man teniss arī šobrīd šķiet viens no baudāmākajiem sporta veidiem, tiesa, nu jau mans favorīts ir Rodžers Federers. Šī pagarā atkāpe visbeidzot noved pie tā, kāpēc es ar lielu sajūsmu uzņēmu ziņu,

Līdz kaulam asi smeldzīgi, vientulības un mīlestības ilgu plosīti, ikdienu skaudri raksturojoši un slēptākās domas atklājoši - tieši tā dažos vārdos iespējams raksturot Daces Rukšānes grāmatā "Mīlasstāsti" sastaptos varoņus (atkal iepazīti e-grāmatā). Grāmatā, kas līdz ar pirmajiem vārdiem, ne tikai teikumiem, liek trīcēt rokām un sirdij, aizžņaugties balsij un lūgties, lai vēl tikai stundiņu neviens netraucētu un būtu iespēja izdzīvot Rukšānes varoņu dzīves, kas šķiet tik tuvas, tik pazīstamas, tik netveramas, tik...