Visu nedēļu uzvedos kā mazs un gražīgs bērns, kuram apsolīts nedēļas nogalē doties uz kino (vai uz jūrmalu, pie Annas/Mārtiņa, uz veikalu pirkt skrejriteni vai ko citu). Dīdos un dīdos nemierā, gaidot, kad ātrāk paies darba nedēļa (kārtējā trakā skriešana no darba pie darba un vēl citviet) un pienāks brīvdienas, lai es varētu mesties iekšā... mežā! Pēdējās pāris dienās gan ceru, ka lietusgāzes un vēji manu meža "dārzu" nebūs nopostījuši, lai gan dzirdēti baisi nostāsti par pilsētas centrā no balkoniem lidojošiem tomātiem, kas stādīti plastmasas pudelēs, par mucu vākiem, kas nesti pārdesmit metrus, par norautiem šīfera jumtiem. Ir redzēti lieli koki, kas izrauti ar visām saknēm, un koki, kas sagāzušies uz elektrības stabiem. Ceru, ka mana teritorija būs pasargāta, un sestdien es neatradīšu virpuļojošas gaileņu vecenītes (atceries, reiz bija tāda pasaku grāmatele par septiņām vecenītēm ar lietussargiem, tā gan beigās izrādījās varavīksne) vai melleņu plāceņus. Esmu no t...