Trolejbuss

Ne reizi vien esmu atzinusies, ka grāmatas ir mana atkarība. Man ir grūti bez tām dzīvot. Tikpat grūti kā bez pastaigām un kalniem, un gardumiem. Es domāju, ka grāmatas rada tādu kā miera, stabilitātes, ierastās dzīves sajūtu daudziem cilvēkiem, tāpēc turpinu ļoti subjektīvos ieteikumus, kas var noderēt #paliecmājās laikam. Pāris nedēļas atpakaļ apkopoju sarakstu ar e-grāmatām , kas atrodamas gan Zvaigzne ABC mājaslapā, gan arī 3td e-grāmatu bibliotēkā. Tagad vēlos veidot nedaudz citādāku sarakstu, proti, izvēlējos četras lasītāju grupas, kurām piedāvātie darbi no Zvaigzne ABC mājaslapas ir gan drukātā formātā, gan arī e-grāmatu formātā. Un, kā grāmatā "Piezīmes par nervozu planētu" ir teicis Mets Heigs, tad "Lasīšana ir mīlestības izpausme", bet sevi mīlēt, iespējams, mums šobrīd vajag vairāk nekā jebkad iepriekš. Tad nu aiziet pie grāmatām!

Kad cilvēks ir noslimojies un prāts ir pavisam bēdīgs, tad roka pati sniedzas pēc kādas vieglākas literatūras, un tā nu es biju nosolījusies, ka veselības uzlabošanas nolūkiem brīvdienās izlasīšu bērnu grāmatu "Mūmamma un Vārna" , kuras autori ir Juja un Tūmass Vīslanderi. Starp citu, Mūmammas sērijā ir iznākuši jau vairāki darbiņi, taču šī ir pirmā, kas pieejama arī kā e-grāmata, un tieši šajā formātā to arī lasīju. Lasīju un skaļi smējos, un tas vien liecina par to, ka grāmata sniedza visu, ko no tās gaidīju.

Kad pirms neilga laika kolēģi dienas pavadīja skaļi smejoties , lasot somu autora Timo Parvela darbu "Ella un draugi", nolēmu, ka izlasīšu šo grāmatu, tiklīdz tā būs pieejama e-versijā . Lūk, nu esmu turējusi pati sev doto solījumu, turklāt pavadījusi pāris trakoti krampjainas smieklu stundas. Kas tad ir šī grāmata, kas sacēlusi mazu vētru jau ar pirmajām iznākšanas dienām?

Katra pieaugušā dzīvē ir tādas dienas, kad mūsos ir pamodies bērns. Tādās dienās mēs varam lēkāt pa peļķēm, pīt pieneņu vainagus, brist pāri upei, samērcējot bikses, dzert zaļgano bērnības limonādi Tarhūnu, spēlēt "Gailītis vai vistiņa?" un darīt citas muļķībiņas , kas piederas bērniem. Starp šādām nenopietnām lietām ir arī bērnu grāmatu lasīšana tajos gados, kad pašu bērniem sen vairs priekšā tādas nav jālasa. Lūk, un kādā darbdienas pusdienlaikā manī pamodās bērns, un tā nu es sāku lasīt e-grāmatu par auniņu Šonu  un paskaļi smieties, taču viss izvērtās dubultjautri, kad brīvdienās ar savu tīni šo pašu grāmatu lasījām kopā no viena datora ekrāna vēlreiz. Kāpēc gan auniņa Šona piedzīvojumi spēj aizraut gana nopietnus cilvēkus?

Par laimi, ja grāmatai ir nosaukums "Par laimi, piens..." un ja to ir sarakstījis Nīls Geimens un ilustrējis Kriss Ridels, tad tai pavisam noteikti nav vajadzīga īpaša reklāma. Roka pēc grāmatas ar šādu nosaukumu sniedzas kaut vai tāpēc, ka nosaukums ir tieši tik jancīgs, lai radītu vēlmi kaut vai mazliet ielūkoties šādā darbā. Zinot, ka jāiznāk šai grāmatai, arī es trinos un dīdījos , lai gan sen esmu pāri tam vecumam, kad bērnu grāmatu iznākšanu gaidu, lai lasītu priekšā ko interesantu, un nebūt neesmu tajā vecumā, kad atkal gribas atgriezties pie pasākām, turklāt fantāzijas lidojumi nav mana specifika. Taču Par laimi, piens... liek pārdomāt dažu labu pieņēmumu par saviem lasīšanas ieradumiem.

Atceries, kad mēs bijām "mazi tīņi", viena no grāmatām, kuru teju vai katrs no mums pārlasīja vairākas reizes, bija Ērika Kestnera "Emīls un Berlīnes zēni". Tajā spraigais sižets ļāva mums sekot līdzi Emīla un viņa draugu piedzīvojumiem, dzenoties pakaļ noziedzniekam un veiksmīgi noķerot ilgi meklētu banku laupītāju. Kopš "Emīla lietas" ir pagājušas daudzas ziemas (tici vai nē, bet Kestnera darbam ir vectēva cienīgs vecums - 84 gadi, tas ir sarakstīts tālajā 1929. gadā ), tomēr tas joprojām daudziem no mums ir spilgtā atmiņā. Tad nu tagad mūsu bērniem arī ir kāds tikpat spilgts "mazais detektīvzellis" vārdā Teodors Būns, kura tēvs ir spraigo detektīvromānu autors  Džons Grišams . 

Es piekrītu viedoklim, ka bērni lasīs tad, ja mēs - pieaugušie - arī esam uz tu ar lasīšanu, savukārt žanra izvēle jau ir katra gaumē. Nav svarīgi, vai tie ir komiksi vai vēsturiski un piedzīvojumu stāsti, ko izvēlamies mēs un ko iesakām bērniem, jo galvenais ir lasīt, domāt, vingrināt iztēli un ceļot burtu un bilžu valdzinošajā pasaulē. Tieši tāpēc manā ikgadējā dāvanu maisā ir arī grāmatas maziem un lieliem. Vēlos dalīties pārdomās tieši par pirmajiem domātajām grāmatām, pārskatāmības labad sadalot aprakstu trīs daļās: grāmatas pirmsskolēniem, grāmatas tiem, kas vēl pamatskolā, un darbošanās grāmatas visai ģimenei. Pirmais raksts - grāmatas tiem, kas vēl lasa kopā ar kādu mazliet lielāku .