Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: aprīlis, 2011

Reiz dzīvoja princis un princese jeb pārdomas par tradīcijām un pieraduma spēku

Vakardien pasaule uz pāris stundām pārstāja elpot, lai tikai nenokavētu karaliskās kāzas un visu, kas ar tām saistīts. Bija jauki, vai ne? Gan līgavas kleita, gan dāmu cepures, gan senās tradīcijas un lielie ļaužu pūļi. Mīļi. Šis world wide wedding pasākums man lika padomāt par to, cik daudz no visa, kas notiek mūsu dzīvē, ir tradīciju ietekmē, bet cik - pieraduma spēks. Diez vai pašā Lielbritānijā ir daudz cilvēku, kuri varētu nosaukt vairāk par trim karaļiem/karalienēm, lai gan tā ir bijusi monarhija from time immemorial (= kopš senseniem laikiem). Taču Lielbritānija bez monarha nebūtu Lielbritānija - karalis/karaliene tai ir tas pats, kas osiņa krūzītei. Manuprāt, šī valsts zaudētu vienu no savas nācijas identitātes pamatakmeņiem, ja monarhijas pretinieki gūtu pārsvaru un gāztu monarhu no troņa. Cilvēki gluži vienkārši būtu apjukuši un kameroniem, blēriem, tečerēm, džonsoniem un citiem valstsvīriem/valstssievām gadiem nāktos pūlēties, lai radītu pavalstniekos jaunas drošības sajūt…

Absurda karaļvalsts

Nemaz tik sens nebija tas laiks, kad Latvija ārvalstu tūristus sevi vilināja ar saukli "Zeme, kas dzied" (nu kaut kā tā). Zilas govis, runājoši akmeņi un traļi-vaļi. Pēc tam bija laiks, kad cilvēki teica šādi: "Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti." Tagad ir, manuprāt, trešā vājprāta stadija, kad valsts par cilvēku ņirgājas un dara visu, lai šajā zemē vairs tautas nebūtu. Pat tās, kas ir vēl palikusi. Uzņēmēji, zinātnieki, ārsti, celtnieki un citi homo vulgaris. Pagājušajā rudenī skola, kurā es mācījos, Lāčplēša dienas sakarā rīkoja interesantu pasākumu, aicinot savus absolventus esošajiem skolēniem pastāstīt, kāpēc mēs - kādreizējie šīs samērā mazās Pierīgas vidusskolas dažādu gadu absolventi - joprojām esam Latvijā, nevis strādājam kādā labāk/ne tika labi apmaksātā dabā ārvalstīs. Mani klausītāji bija 12. klases skolēni. Es viņiem jau sarunas sākumā teicu, ka manā dzīvē ir bijuši daudzi pārdomu brīži, kad vilkti krustiņi par/pret ģimenes aizbraukšanai no Latvi…

Māja, stabs, staba galā - sāls. Priecīgas Lieldienas!

Teikšu uzreiz, ka Lieldienas nepavisam nav starp maniem mīļākajiem svētkiem (īstenībā vienīgie svētki, kas man patiešām patīk un kurus es gaidu, ir Ziemassvētki). Man negaršo olas, odi mani ēd nost katru gadu neatkarīgi no šūpošanās ilguma un augstuma, ceļos augšā es ļoti agri tāpēc vien, ka bioloģiskais pulkstenis man ir iestatīts režīmā "cīrulis", bet uz sejas droši vien uzrastos pa pumpai arī tad, ja Lieldienu rītā es būtu skrējusi uz avotu, kas tek uz austrumiem (vai kā nu tur). Vārdsakot, Lieldienas ir jaukas tikai tādēļ, ka ir četras brīvas dienas. Nedēļas sākumā man nācās paskatīties "misterā Gūglī" (vai, runājot dēla audzinātājas vārdiem, "mātē Gūglē") ar Lieldienām saistītās tautasdziesmās (kaut ko tādu var uzdot tikai 4. klases skolēniem). Tad nu sākās mana pirmā smieklu lēkme, jo izlasīju tautasdziesmas gan par vieglajām māsiņām, kas šūpojas "niedres kaula šūpulī", gan "svina mucu, draņķa baļļu, kas iegula šūpulī", turklāt …

Tā runāja Rainis...

Tā runā, ka karuseļi no Esplanādes drīz vien būs prom. Cik labi!!! Rainim iepriekšējās nedēļās ir bijis gana daudz laika apcerēt esošo situāciju. Palasot dažus Raiņa aforismus, jāsecina, ka nekas jau gadsimta laikā nav mainījies. Lūk, mana interpretācija - karuseļi un Raiņa aforismi. Rainis teicis... Katra sabiedrības un valsts iekārta ir nepilnīga, kad viņa nodod vadību šablonisku, viduvēju vīru rokās un atstumj radošos garus, jo tā viņa neizmanto sabiedrības augstākos spēkus un kavē viņas attīstību. (Rainis) Kas nicina garīgus spēkus, tam viņi zūd. (Rainis) Tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma pazīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai vēl rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai. (Rainis) Divas lietas es nesaprotu: kā var būt muļķis un kā var garlaikoties. Jeb vai tā ir viena lieta? (Rainis) Vai lai es jūs nīstu, kā jūs mani? Nē. Es negribu tapt jums līdzīgs. Tik daudz viss jūsu naids nespēj panākt. (Rainis) Raini, tūlīt varēsi uzelpot un noskatīties sk…

Vai princese stikla kalnā?

Ar labu literatūru reizēm ir tā, ka lasītājs tajā par katru cenu mēģina atrast dažādus mesidžus, kurus autors, viņaprāt, būtu grodi ietamborējis labirintu labirintos paslēptās vārdu spēlēs, varoņu attiecībās un naratīvu slāņos. Kāda augstprātība no lasītāja puses un pieticība no autora! Kāpēc gan kādreiz stāstu nevar stāstīt tikai tāpēc vien, ka tā tas ir, bet lasīt tāpēc, ka vēstījums ir interesants? Vienkārši baudīt rakstīšanas/lasīšanas procesu, nemeklējot aisberga neredzamo daļu! Silvijas Plātas romāns “Stikla kupols” jau defoltā tiek pasludināts par daļēji autobiogrāfisku darbu, kurā neskaitāmi literatūrzinātnieki gadu gaitā ir saskatījuši un joprojām saskata Plātas atspulgu šī romāna varones Esteres Grīnvudas tēlā. Lai ko es zinātu par Plātas dzīvi un attiecībām ar vīru dzejnieku Tedu Hjūzu, šoreiz es darbu lasu, izbaudot vēstījumu un distancējoties no Plātas-Grīnvudas ciešajām saitēm. Estere Grīnvuda skolas gados ir bijusi centīga meitene, kas mērķtiecīgi virzījusies pretī sti…

Jaukai svētdienas izskaņai

Kad apdzeltējušās pavārgrāmatas ir "nodzinušas apetīti" ķerties pie vakariņu gatavošanas, ir labi, ja var baudīt kāda cita sarūpētus gardumus.
Lūk, iedvesmai šīvakara galda klājums Murjāņu krodziņā "Vīganti" - ir gan rūtainais galdauts, gan romantiska svece, bet galvenais - laipnā kundze mums pagatavoja gardos našķus neskatoties uz to, ka bija tikai dažas minūtes līdz darba laika beigām. Vēl viena vieta, kur nejaušs garāmbraucošs klients tiek uzņemts kā sengaidīts draugs. Paldies!
Šis saldēdiens "Baltā dāma" garšoja vienkārši burrrvīiiiigiiii - ananasa šķēlīte, banāna ripiņas, kivi, putkrējums, saldējums, kraukšķīgas vafelītes, dažas dzērvenītes un nedaudz "Šarlotes". Kas vairāk vajadzīgs jaukam svētdienas vakaram? Balva par varonīgi izturētu grūtu darba nedēļu un bonuss nākamajai nedēļai. Izlepušas dāmas prieks:)

Sēdieties, lūdzu, pie galda!

Pagājušajā svētdienā uzzināju vairākus neparastus paņēmienus pārtikas produktu svaiguma noteikšanai, nu laiks ir apgūt galda kultūru. Temata sašaurināšanai izvēlos galdu klāt tikai ikdienā. Avoti tie paši - 1970./1980. gadu mijā izdotās pavārgrāmatas. Esmu gardēde: brīvdienās man patīk gan gatavošanas process, gan arī pagatavoto notiesāt diezgan nesteidzīgi kopā ar ģimeni. Varu lazanjai liet klāt vīnu un ar apelsīniem piepildītu pīli padzirdīt ar divām ēdamkarotēm konjaka, kūkai plūmes mērcēt rumā, lai tikai ēdiena garša būtu ideāla. Līdz šim viss ir bijis vairāk nekā ideāli - ēdāji apmierināti laiza lūpas un šķīvi un prasa, kas garšīgs būs rītdien. Taču nu apdzeltējušās pavārgrāmatas mani ir iedzinušas pamatīgos mazvērtības kompleksos, jo izrādās, ka nemaz tika laba saimniece neesmu bijusi. Lūk, kāpēc! Brokastis. Pulkstenis ir astoņi no rīta. Esmu sataisījusi maizītes, angļu brokastis vai piecgraudu pārslu putru (kārtīgi vārīto, nevis no paciņām), sagatavojusi katra brokastotāja iem…

Kādi ir tavi digitālie apavi?

Šovakar šim trolejbusam paliek "apaļas" divas nedēļas (atvainojos, ja kādam sagādāju vilšanos un nekur nelieku pūst - ne balonā, ne kūkā, ne trubiņā). Ir grūti noticēt, ka nupat jau pārvadāts 944. pasažieris, un es ļoti ceru, ka lielākā daļa nejauši iekāpušo pasažieru ir arī izlasījuši kādu no trolejbusā ievietotajām skrejlapiņām (rakstiem). Reizēm, braucot "īstajā" trolejbusā, esmu domājusi par cilvēkiem, kas tajā atrodas, jo būtu interesanti uzzināt, vai kāds no tiem ir bijis šī virtuālā trolejbusa pasažieris. Paldies tiem, kuriem šis trolejbuss jau kļuvis par ierastu transporta līdzekli! Trolejbusa otrās nedēļas jubileja zīmīgā veidā sakrīt ar rakstu, kuru nupat izlasīju the New York Times, un tā nosaukums ir "How to Fix (or Kill) Web Data About You" (publicēts 13. aprīlī). Īsumā doma šāda - arvien vairāk savas dzīves mēs pavadām tiešsaitē, apmeklējot sociālos portālus, iepērkoties interneta veikalos, veicot norēķinus, čivinot, ievietojot fotogrāfija…

An Interactive Poem
(written in-between
a hard day's training
)

Feed good one,
Feed good two
If I do this, it will remember me
If I add this answer to the tree,
We may assume that we have those three elements.
Feedback
Feedback two
If you remember
There are more things happenning
On the third mistake.
The sequence was changed to random
You may see your mistake
It doesn't matter on the option here
No surprise there
Moving along we have grammar one
In this container
URL - show the pop-up
If you remember,
There's nothing on all OK
Hopefully you may remember
We close pop-up just in case
And you remember
That there was this animated pannel
Pillow or whatever
Execute and wait
See you tomorrow
Sweet dreams

Jūsu vistai uz kājām ir rupjš zvīņojums? Tā ir veca!

Šis svētdienas rīts mūs ģimenē bija gluži parasts svētdienas rīts. Es, protams, gribēju uzcept kaut ko gardu, ar ko pamieloties pēcpusdienā. Lai nebūtu kārtējais supergardais mafins, paņēmu pagājušā gadsimta (nepārlasījies - tiešām pagājušā gadsimta nevis aizpagājušā!) 70./80. gadu mijā izdotās pavārgrāmatas, kurās cerēju atrast kādu interesantu recepti. Tālākais jau izvērtās par svētdienas rīta smieklu lēkmi, kas beidzās ar Andra ierosinājumu uzrakstīt traktātu par to, kas jāņem līdzi, ejot iepirkties. Būtībā nav svarīgs ne pavārgrāmatas autors, ne nosaukums, izdevējs un gads, jo 1970. gadu beigās visas pavārgrāmatas "jaunajām un ne tik jaunajām namamātēm", kas gatavo "svētku un ikdienas galdu" ar "sieriem un to ēdieniem" vai ko citu atšķiras tikai ar fotogrāfijām. Mani ieinteresēja nodaļa "Iepirkšanās tirgū un veikalā", kurā detalizēti soli pa solim aprakstīts, kādus produktus var glabāt mēnešiem ilgi, bet kādus vēlams izlietot uzreiz. Lūk,

Pavisam normāls puika

Šķiet, ka amerikāņu rakstniekam Džefam Kinnijam ir izdevies gūt pierādījumus tam, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, jo viņa darbs "Grega dienasgrāmata" (latviski izdota 2011. gadā, bet angļu valodā "Diary of a Wimpy Kid" pazīstama kopš 2007. gada) to apliecina, tomēr Kinnijs ar Grega ikdienas dzīves dokumentēšanu ir aizsācis jaunu vilni bērniem un pusaudžiem domātās literatūras klāstā. Manās rokās "Diary of a Wimpy Kid" pirmā grāmata angļu valodā nonāca gluži nejauši, kad 2009. gada sākumā vienā no Waterstone's grāmatnīcām skatījos grāmatu, ko atvest tolaik 9-gadīgajam dēlam. Viņa sajūsma bija neizmērojama, grāmata tika lasīta un pārlasīta, nemitīgi tika lūgts, lai sagādāju visas turpmākās šīs sērijas grāmatas, un tā nu par tradīciju kļuva ārzemēs meklēt tieši šīs grāmatas, kas Latvijā ceļoja no viena drauga pie otra. Tās slavēja visi "mazie tīņi", turklāt ne tikai zēni, bet arī meitenes. Kas tad Kinnija darbā ir tik unikāls, lai tas gūtu maz…

Ironisks skats uz pavasari

Socializēšanās

Kārtējās piecas darba dienas ir pagājušas neticamā ātrumā. Nerimstošā darba duna, pie monitora pielīmēta lapiņa, kurā viena izsvītrota darba vietā nāk divi citi, joki un ķircināšanās, atziņa, ka pusstunda mierīgas rīta sarunas var izteikt tik daudz par apkārtējiem cilvēkiem, žāvētas dzērvenes, dusmošanās un autoritatīva kājas pieciršana brīdī, kad mierīgi izteikti apsvērumi tiek ignorēti, žāvētās zivis, kas tiek kolektīvi izliktas uz balkona, piekodinot kolēģiem, lai ik pa laikam atgādina, ka tās jāatceras paņemt uz mājām. Un vēl daudz citu ikdienišķu sīkumu, kas piepildījuši šo darba nedēļu. Nedēļas vilšanās - Rainis joprojām nav sadusmojies un patriecis karuseļus. Cik priecīga biju aizvakar, kad lija lietus un karuseļi klusēja! Lai slavēts lietus! Līsti vēl! Pie ieguvumiem jāpieskaita foto, kuros iemūžināta (nesvētīta) trīsvienība: Rainis, katedrāle un karuseļi. Otra vilšanās - lekcija LU, kura likās tik daudzsološa, - korpuslingvistika. Par doktorantūras kvalitāti nespēju vien nob…

Ruso ietekme

Pagājušajā mēnesī the New York Times Book Review publicēja diezgan interesantu rakstu, kurā iztirzāja domu par to, ka pasaulē pirmais blogeris esot bijis Žans Žaks Ruso. Pamatojums? Nu kā gan savādāk varot nodēvēt viņa daudzos un gandrīz vai nesaskaitāmos apcerējumus par dzīvi ja ne par emuāriem! Tik vienkārši. Ne jau viņam vienam ir paticis un patīk joprojām apcerēt dzīvi un visu to, kas notiek ar un ap mums. Manuprāt, tas ir pavisam normāli, ka cilvēkam ir viedoklis un viņš/viņa to vēlas paust. Es, piemēram, ilgi mēģināju saņemties, lai nerakstītu par "karuseļu balagānu" Esplanādē, jo par to pēdējās dienās grib rakstīt visi. Man ir viedoklis, tāpēc manu balsi neviens neatradīs starp anonīmajiem komentāriem ziņu portālu lapās, taču kā Ruso pēctece es vēlos teikt, ka visvairāk šajā situācijā mani tracina izmīdītais zāliens. Lai Rainis sēž un pārdomā dzīvi (vēsture saka, ka viņš esot bijis sociāldemokrāts - vai nav zīmīgi?), lai katedrālē pareizticīgie lūdzas reizē ar dārdoš…

Bada eņģelis. Un citādāks stāsts.

Pēdējos gados pasaule šķiet aptrakusi. Vispirms bija dēmoni (un citas būtnes), tad vampīri (un citas būtnes), tagad ir eņģeļi (un citas būtnes). Tie visi mani ir atstājuši pilnīgi vienaldzīgu. Tie manu dzīvi nav ietekmējuši, viņi ir nākuši un tā arī aizgājuši, mēs neesam ne draugi, nedz arī ienaidnieki, mēs vienkārši viens otram neesam. Līdz uzradās Bada eņģelis. Un Hertas Milleres nupat arī latviski izdotais romāns "Elpas šūpoles" (Zvaigzne ABC, 2011). Stāsts Viss ir vairāk nekā vienkārši un tik daudz reizes jau kaut kur dzirdēts: ir 1945. gada 15. janvāris, kad aukstajā ziemas naktī plkst. 3 kāds rumāņu puisis vārdā Leopolds Aubergs, kuram ir tikai 17 gadi, kravas automašīnā ar brezenta kulbu tiek aizvests uz halli, kur gaida vēl gandrīz 500 cilvēki, lai vēlāk lopu vagonos sāktu ceļu pretī kautkurienei, kas izmainīs viņu visu dzīvi. Starp tiem ir bārddzinis Osvalds Enjeters, Irma Pfeife, advokāts Pauls Gasts ar sievu Heidrunu Gastu, kurlā Micija, vājprātīgā Katarīna Zeidel…

Trolejbuss atklāts!

Ir 2011. gada 2. aprīļa vakars un tiek atklāta jauna trolejbusa līnija, kas pagaidām darbojas testa režīmā ar diviem vadītājiem - Sintiju un Andri (tas tāpēc, ka viens aizved turpceļā, bet otrs ved atpakaļ no neceļiem). Bez puķēm runājot būtu jāsaka, ka vienam padodas saturs, bet otram - tehniski risinājumi. Šis trolejbuss ir iecerēts kā vieta, kur dalīties pārdomās par dzīvi mums visriņķī un visapkārt: par ziemu, kas nebeidzas, bedrainiem ceļiem (lūgtum tikai bez lamām!), par dīvainiem tantukiem, kas cienījamos gados apsaukājas ar vārdiem "Stulbene no Gulbenes", pērkot desu Alfas Rimi, par tehnoloģijām, kas mainās ātrāk nekā mēs paspējam nošķaudīties, par cilvēkiem, bez kuriem nespējam dzīvot, par grāmatām, kuras spēj iedvesmot un sadusmot, likt raudāt un smieties, par jokiem, kas nav taisnība, un patiesību, kas šķiet jokaina, un vēl, un vēl, un vēl...