Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2015

Pavisam personisks skats par grāmatām un tehnoloģijām pirms un pēc Frankfurtes grāmatu izstādes 2015

Katru gadu oktobrī Frankfurtē notiekošā grāmatu izstāde ir uzskatāma par lielāko šajā nozarē iesaistīto darbinieku – autoru, mākslinieku, aģentu, izdevēju, papīra ražotāju, piegādātāju un citu speciālistu – burziņa vietu. Tūkstošiem dalībnieku iekārto atsevišķu izdevniecību stendus vai stūrīšus valsti reprezentējošajā stendā, un tūkstošiem citu steidzas būt pirmie cīņā par labākajiem oriģināldarbiem, izdevīgākajiem nosacījumiem vai karstākajiem jaunumiem. Teju vai nedēļas garumā par grāmatniekiem var teikt: ja tevis (=tavas darbavietas) nav Frankfurtē, tad tevis nav vispār. Skarbi, bet patiesi. Šis bija mans devītais Frankfurtes grāmatu izstādes gads, kad Zvaigzne ABC sastāvā iejuku apmeklētāju pūļos, lai savām acīm redzētu tās tendences, kuras nojaušamas arī no plašsaziņas līdzekļiem. Dalīšos ar dažām atziņām par redzēto vairāk gan e-grāmatu un tehnoloģiju jomā.

Par dzīvošanu rūpīgi rediģētā pasaulē

Mēģināšu izteikt kādu sasodīti ķecerīgu domu, riskējot saņemt sašutumu šalti. Manuprāt, mēs visi ikdienā esam lieliski aktieri tajā izrādē, ko sauc par "Dzīvi", pielāgojot lomu maskas dažādām situācijām. Gādīgs māmiķītis no rīta sagatavos siermaizes uz skolu steidzošajiem bērniem, ielies kaķim svaigu ūdeni un vēl pārjautās bērniem ašpadsmit reizes, vai tikai pusdiennauda arī ir paņemta līdzi. Pieklājīgi pavirzīsimies pārbāztajā trolejbusā prom no uzmācīgi spiedošā tēvaiņa, nesakot ne zilbes un pat neveltot "es-tevi-spētu-nogalināt" acu skatu, jo sabiedrībā taču publiskas scēnas netaisām, vai ne? Sadauzot elkoni pret kolēģu atvērtajām durvīm vārgi pasmaidīsim, jo paši taču neredzējām tās durvis, kas skrēja pretī, un vakarā vēl nogurumu velkot kā smagu līķi gatavosim vakariņas un mēģināsim sadzirdēt, kas dienā atgadījies ģimenei. Cenšamies būt stipri, uzmundrinoši, smaidīgi, jauki, iejūtīgi, laipni, izpalīdzīgi, darbīgi un kādi tik vēl nē. Jo pateikt "nē" …

Grāmata, kas sniedz vairāk par virsrakstā solīto

Pavisam noteikti man ir kāda atzīšanās - man patīk teniss. Tā laikam bija kāda 3. klase tālajos pagājušā gadsimta 80-tajos, kad manā mazajā lauku ciematiņā sākās tenisa sērga, un arī es tiku gan pie savas pirmās tenisa raketes, gan bumbiņām, tiesa, "mūsu laikos" ierastāk bija dabūt pelēki baltās, jo spilgti zaļās un labākās parādījās mazliet vēlāk. Līdz ar satelīta TV parādīšanos vasarā Vimbldonas čempionāta laikā mans acu skatiens nemitīgi bija "ieurbies" visās spēlēs pēc kārtas, kas vien tika pārraidītas, un nenoliedzami, ka man šķita, ka Štefija Grāfa un Andrē Agasi ir pasaulē izcilākie tenisisti ever. Labi, ja nu viņi nespēlēja, tad arī Monikai Selešai un Pītam Sampresam tika veltīta mana apbrīna par apņēmību, izturību, motivāciju un lieliskajiem sitieniem. Jā, un man teniss arī šobrīd šķiet viens no baudāmākajiem sporta veidiem, tiesa, nu jau mans favorīts ir Rodžers Federers. Šī pagarā atkāpe visbeidzot noved pie tā, kāpēc es ar lielu sajūsmu uzņēmu ziņu, ka…

Par rudeni, kas ir prom došanās laiks

Līdz kaulam asi smeldzīgi, vientulības un mīlestības ilgu plosīti, ikdienu skaudri raksturojoši un slēptākās domas atklājoši - tieši tā dažos vārdos iespējams raksturot Daces Rukšānes grāmatā "Mīlasstāsti" sastaptos varoņus (atkal iepazīti e-grāmatā). Grāmatā, kas līdz ar pirmajiem vārdiem, ne tikai teikumiem, liek trīcēt rokām un sirdij, aizžņaugties balsij un lūgties, lai vēl tikai stundiņu neviens netraucētu un būtu iespēja izdzīvot Rukšānes varoņu dzīves, kas šķiet tik tuvas, tik pazīstamas, tik netveramas, tik...

Sestdienas vakara smieklu šalts lieliem un maziem

Kad pirms neilga laika kolēģi dienas pavadīja skaļi smejoties, lasot somu autora Timo Parvela darbu "Ella un draugi", nolēmu, ka izlasīšu šo grāmatu, tiklīdz tā būs pieejama e-versijā. Lūk, nu esmu turējusi pati sev doto solījumu, turklāt pavadījusi pāris trakoti krampjainas smieklu stundas. Kas tad ir šī grāmata, kas sacēlusi mazu vētru jau ar pirmajām iznākšanas dienām?

Ar smaidu par ārstiem - rakstniekiem

Līdz ar to brīdi, kad dzimstot esam izklieguši pirmo protesta kliedzienu pastāvošajai pasaules iekārtai, mēs kļūstam tikai un vienīgi  vecāki. 2014. gada nogalē OECD publicētajā pētījumā Health at a Glance: Europe 2014 katrs var izlasīt prognozes par savu mūža ilgumu atkarībā no dažādiem faktoriem, taču ērtības labad šajā infografikā varam redzēt, ka Latvijā prognozētais dzīves ilgums ir zemākais ES, proti, 74,1 gads. Tiesa, lai mums vieniem nebūtu jābūt tik pesimistiskiem, pētījuma autori tieši šādu mūža ilgumu paredz arī vidējam lietuvietim. Brāļu plecs vienmēr var noderēt, tā teikt. Nu, kaut vai lai rīkotu savstarpējas sacensības, par kuru valsti tad prognozes tomēr nepiepildīsies. Lai vai kā, taču arī mani gadi jau iet uz otro pusi šajā vidējā rādītājā, tāpēc laikam jau loģiska šķiet dažādo ķermeņa daļu nolietošanās. Kā tāds "pavecāks modelis" nu esmu saskārusies ar "ritošās daļas" nolietojumu, proti, runājot līdzībās, laikam manas labās kājas ceļgals jūtas kā…

Braucam uz Tatriem? Desmitā diena: kā kalni spēj pateikt "stop!"

Ir pirmdiena, 25. augusts, mūsu kalnu ceļojuma desmitā diena un pēdējā iespēja vēl izbaudīt kādu kalnu kāpienu. Rīta agrumā arī laikapstākļi ir visnotaļ mums labvēlīgi, tāpēc aši nolemjam īstenot vienu no iecerētajiem maršrutiem. Tā sākumpunkts ir vienā no Augsto Tatru centrālajām vietām - Stary Smakovec, kas atrodas nedaudz virs 1000 metru atzīmes. Mūsu plāns ir pačāpot garām slēpotāju iecienītajai vietai Hrebienok un varbūt pat pārsniegt iepriekš sasniegtos 1700 metrus.

Viņa dzīve nebija kā gara, mierīga Ganga

Nereti šķiet, ka ir lietas, kas parādās mūsu redzeslokā vai "iekrīt" rokās brīžos, kad tās ir visaktuālākās un nepieciešamākās, pat ja iepriekš neesam par tām īpaši domājuši. Šoreiz man šāds teju vai deja vu stāvoklis ir ar spāņu izcelsmes franču rakstnieka Romēna Puertolā romānu Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī, kurš, kā vēsta nostāsti, esot sarakstīts mobilajā telefonā un oriģinālvalodā publicēts 2013. gadā. Līdz asarām smieklīgs un histēriskos krampjos novedošs, tomēr tajā pašā laikā vēstošs par sociāli smeldzīgām pasaules problēmām - tāds ir Puertolā darbs.

Kas notiek ar rokrakstiem digitālajā laikmetā?

Kad es mācījos sākumskolas pirmajās klasēs, mūsu klases audzinātājai patika mūs “dresēt” glīto rokrakstu veidošanā. Jā, mums bija ne tikai jāvelk visi tie gliemezīši un čūskiņas, kas nereti arī tagad ir manāmi sešgadnieku un pirmklasnieku burtnīcās, bet mums pat bija tāda stunda, ko sauca par “Glītrakstīšanu”, un īpašās līniju burtnīcas ar uzrakstu “rakstu darbi glītrakstos”. Lūk, kad bijām gana daudz rakstījuši, tad skolotāja noteica “Atpūtināsim rociņas!” un sāka skandēt daudziem 30+ paaudzes cilvēkiem labi zināmo pantiņu ar vārdiem "Rakstījām, rakstījām tagad pirkstus pūtinām", un mums tajā laikā vajadzēja kustināt, vicināt un citādi “pūtināt” rokas. Nez, vai šādas nodarbības un pantiņi palīdzēja uzlabot mūsu rokrakstus un vai tagad mēs varam lepoties ar kaut minimālām kaligrāfijas iezīmēm savos (retajos) rakstu darbos, tomēr reiz bija arī tāds mācību process. Kas notiek ar rokrakstiem digitālajā laikmetā un vai peles klikšķi nav jau izskauduši pildspalvas?

Kad pamostas bērns tevī

Katra pieaugušā dzīvē ir tādas dienas, kad mūsos ir pamodies bērns. Tādās dienās mēs varam lēkāt pa peļķēm, pīt pieneņu vainagus, brist pāri upei, samērcējot bikses, dzert zaļgano bērnības limonādi Tarhūnu, spēlēt "Gailītis vai vistiņa?" un darīt citas muļķībiņas, kas piederas bērniem. Starp šādām nenopietnām lietām ir arī bērnu grāmatu lasīšana tajos gados, kad pašu bērniem sen vairs priekšā tādas nav jālasa. Lūk, un kādā darbdienas pusdienlaikā manī pamodās bērns, un tā nu es sāku lasīt e-grāmatu par auniņu Šonu un paskaļi smieties, taču viss izvērtās dubultjautri, kad brīvdienās ar savu tīni šo pašu grāmatu lasījām kopā no viena datora ekrāna vēlreiz. Kāpēc gan auniņa Šona piedzīvojumi spēj aizraut gana nopietnus cilvēkus?

Braucam uz Tatriem? Devītā diena: dubļos līdz ceļiem Stara Lubovna pilī un pastaiga Popradā

Tatru ceļojuma devītā diena - svētdiena, 24. augusts - ir pienākusi ar manu saucienu "Eu, kurš ir nozadzis kalnus???". Pa mājas virtuves logu iepriekšējās dienās redzamie Augstie Tatri nav pielūdzami izlīst no miglas un lietus vāliem, bet to, ka pulksteni var noregulēt pēc govju pārvietošanās uz ganībām, varam nojaust tikai pēc to zvaniņu skaņām - pašas govis arī nav saskatāmas. Tas nozīmē, ka kārtējo reizi ir jāķeras pie Plāna B un iepriekš sarakstītajām apkārtnes pilīm, ko būtu vērts redzēt. Plīkšķot lietum, izšķiramies par nesen atjaunotās Stara Lubovna (Lubovniansky) pils apskati, kas atrodas Slovākijas ziemeļaustrumos un ir netālu no Polijas robežas. Kā izvērtās šī diena?

Kad pazūd vārdi...

Jau vismaz gadus piecus Skandināvijas valstu literatūra piedzīvo uzvaras gājienu ārpus savu valstu robežām. Atliek vien apskatīties kaut Lielbritānijas un Vācijas grāmatnīcu topus, lai manītu  tādus vārdus kā Jūnass Jūnasons un Jū Nesbē, kas pārstāv šo reģionu un ir spējuši pasaulei parādīt, ka Skandināvija nav vien Santa Klauss, ziemeļblāzmas un kalni. Arī Somijas autoru darbi ir spējuši kļūt par eksportpreci. Kad pirms kāda laika parādījās ziņa par to, ka somu rakstnieces Sofi Oksanenas darbs "Kad pazuda dūjas" tiks izdots latviešu valodā, es zināju, ka šī būs viena no grāmatām, ko gribēšu savā grāmatplauktā uzreiz. Līdzās tādiem darbiem kā Hertas Milleres "Elpas šūpoles", Rūtas Šepetis "Starp pelēkiem toņiem" un Markusa Zusaka "Grāmatu zagle", Oksanenas romāns skar mani interesējošo laikposmu, proti, 20. gadsimta 40.-60. gadus. Oriģinālvalodā izdots 2012. gadā, tieši šobrīd, 2015. gada maijā, romāns piedzīvo izdošanu vismaz 29 pasaules valst…

Braucam uz Tatriem? Astotā diena: nezināmā pērle Klusā ieleja

Ceļojumu iepriekšējai plānošanai ir viena būtiska priekšrocība: var iepazīties ne tikai ar tradicionālajiem un tūristu ceļvežos biežāk pieminētajiem apskates objektiem un takām, bet arī "uzdurties" vietām, kas lielajiem tūristu pūļiem var šķist ne tik ļoti pievilcīgas. Lai gan biju izpētījusi un sagatavojusi gana daudzveidīgus kalnu maršrutus, nejauši pamanīju arī Kluso ieleju (Ticha Dolina), kas Augsto Tatru rietumu daļā stiepjas 17 km garumā. Sestdiena, 23. augusts, bija tā diena, kad pēc iepriekšējās dienas jaukā kāpiena līdz Skoka ūdenskritumam nolēmām pastaigāt pa daudz lēzenāku apvidu. Šis ir maršruts, kuru noteikti varam ieteikt arī citiem ceļotājiem, īpaši ģimenēm ar pavisam maziem bērniem.

Braucam uz Tatriem? Septītā diena: paradīze 1730 metru augstumā

Mūsu pirmais rīts Augstajos Tatros piektdienā, 22. augustā, ir ausis ar brīnišķīgu ziņu. Lai gan gaisa temperatūra - tici vai nē! -, bet rāda -2 grādus, debesis ir zilākas par zilām. Tas nozīmē, ka šodien varēsim īstenot ieplānoto, proti, doties uz 13 km attālo Štrbske ezeru, lai izmēģinātu Augsto Tatru takas. Protams, ka mērķis ir kāpt pēc iespējas augstāk, taču esam ļoti prātīgi un skaidri apzināmies, ka tikai situācija uz vietas rādīs, cik varoši esam.

Braucam uz Tatriem? Sestā diena: pārcelšanās no Zemajiem Tatriem uz Augstajiem Tatriem

Ceturtdiena, 21 augusts - lietus plīkšķēšana neļauj mums aizgulēties rītā, kad jāsāk doties 90 km tālāk uz nākamo sešu dienu mājvietu Štrba Augstajos Tatros. Apkārtne ir miglā un spēcīgās lietus šaltīs tīta. Mūsu plānos ir pa ceļam apskatīt Liptovsky Mikulaš, Demanovskas ledus alas un, ja nu labi paveiktos, Čopoku.


Braucam uz Tatriem? Piektā diena: Svētais Antonciems un sēņu takas Čopoka vietā

Piektā ceļojuma diena, 20. augusts, pienāk biezas miglas ieskauta. Ir vēss, pelēks rīts, un arī turpmākās dienas laika prognoze nav optimistiskāka. Plānotajā maršrutā šī diena iecerēta kā kāpiens Čopokā. Andra kāja ir sastiepta, tāpēc skaidrs, ka arī īsāks un vieglāks maršruts šodien nav gaidāms. Atliek sēsties mašīnā un realizēt Plānu B, proti, doties uz Svētā Antona pilsmuižu.

Braucam uz Tatriem? Ceturtā diena: Zvolens un Harmanecka alas

Ir otrdiena, 19. augusts, un mūsu plānā ir vairāki pasākumi ar nosaukumu "pirmais" - pirmais kāpiens kalnā, pirmās kalnu alas. Drīz vien izrādīsies, ka šajā dienā būs arī mūsu pirmais brauciens ar kalnu pacēlāju (un arī vienīgais visa ceļojuma laikā) un pirmie kritieni.

Braucam uz Tatriem? Trešā diena: Pačuvadlo, Banska Štiavnica un Banska Bistrica

Trešās dienas rītā pamostamies zilu debesu ieskautā burvīgā pasaules nostūrī - Donovaly. Šī solās būt saulaina diena, kas ir kā radīta, lai zemieņu cilvēki sāktu aklimatizēties kalnainā apvidū un apskatīto ieplānotās vietas: Lupčas pili (te angliski par Lupča Castle), Pačuvadlo ezeru (te info tikai slovāku valodā), Banska Štiavnica brīvdabas muzeju un Banska Bistricu (šeit informācija par pilsētu angļu valodā). Kā veicās ar šo vietu apskati?

Braucam uz Tatriem? Otrā diena: Varšava - Aušvica - Donovaly

Ir svētdiena, 17. augusts, pēc plkst. 10:00, kad esam gatavi uzsākt ceļojuma otro dienu, kas sola nogādāt mūs pirmajā stabilajā galamērķī - Zemajos Tatros. Braucienā no Varšavas uz Donovaly ir plānots apskatīt arī Aušvici, kā arī izbraukt cauri Katovicei. Lūk, te stāsts par to, kā tad viss izvērtās un kāpēc Mērfijs nesnauž arī kalnos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatavošanos un pirmo dienu ceļā.

Par grāmatām un cūkām

Viena no manām vis-vis-vis-vismīļākajām grāmatām ir Alana Aleksandra Milna "Vinnijs Pūks un viņa draugi". Es uzdrošināšos apgalvot, ka šī nu reiz ir tā grāmata, kas ir vismīļāko darbu sarakstā ne tikai man, bet ļoti daudziem dažāda gadagājuma ļaudīm. Tā, manuprāt, nezaudē sirsnību, asprātību un teksta aktualitāti nevienā laikmetā un pasaules nostūrī. Šķiet, visi zinām, ka tajā aprakstīti lācīša Vinnija Pūka un viņa draugu - Trusīša, Pūces, Kengas un Mazulīša Rū, Tīģera, ēzelīša I-ā un citu - piedzīvojumi Simtjūdžu mežā. Viens no Pūka tuvākajiem draugiem ir Sivēns. Mīļa, jauka, tuva draudzība starp diviem stāsta tēliem, kas ne vienam vien liek citēt domu graudus un ticēt, ka pasaule ir skaista.  Līdz tam brīdim 2015. gada janvārī, kad nācās saķert galvu un iesaukties - vai tiešām grāmatas par cūkām nu ir nevēlamās literatūras sarakstā?

Vai skolotāju reiz varēs uzprogrammēt?

Šogad izglītības un tehnoloģiju izstādē BETT, kas notiek Londonā, biju piekto gadu pēc kārtas, tāpēc diezgan loģiski šķiet, ka pārsteigt ar ko mega jaunu šajā nozarē ikdienā strādājošos ir teju vai neiespējami. Tomēr ik gadu šī izstāde raisa pārdomas gan par tehnoloģiju jēgpilnu izmantošanu dažādās mācību formās, gan par milzīgajiem finanšu resursiem, kas būtu nepieciešami vēlmju īstenošanai. Jo piedāvāts tiek viss, ko vien pedagoga, skolēna, izglītības sistēmas ierēdņa un vecāka sirds varētu kārot.