Tiklīdz ziemas sniegs no latvieša namdurvīm ir atkāpies tiktāl, lai durvis būtu atveramas, latvietis, kalendārā neskatīdamies, pasludina laimes sezonas iestāšanos. Nu tik viņš/viņa dies, dabā dosies, sēnes būs gatavs kaut ar nagu šķērītēm no sūnām izgriezt, ogas pilnas bikšu kabatas pielasīs, lai turpat mežmalā arī skaļi nošķendētos, svaigi gatavotajā smūtijā nejauki iegrābies, un tomātus pilnas palodzes sēs, lai pēcāk par izstīdzējušajiem stādiem, kas visu logu aizseguši, kaimiņam gauži gaustos, un pieneņu vaiņagus vēl ilgi pirms Jāņiem pīs, bet vēl pirms tam tupus rāpus pa parku pie sniegpulksteņiem līdīs, lai jau pēc mirkļa blakusesošajam tautietim lūgtu kādu drapi un palīdzīgu roku augšāmcēlienam, jo vecā muguras krika par sevi ar' atgādinās. Bet lai nu kā, laimīgais latvietis, trīs vilnas zeķes un pufīgos ziemas zābakus iemainījis pret krokšiem , sandalēm un šortiem pat tad, kad ledus vēl knapi pie Jēkabpils sakustējies, pie mājas lieveņa stalti stāv ar dzimtā paaudžu paaudzē
Vieta, kur tikties