Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūlijs, 2012

Brīvdienas Igaunijā III. Nakts Kambjā

Gatavojoties braucienam uz Igauniju, bija mūžīgais jautājums - cik tad dienas ceļosim. Sākotnējie grandiozie plāni bija apbraukt apkārt Igaunijai. Tomēr dažādi ne no mums atkarīgi apstākļi šo ceļojumu sašaurināja līdz divdienu braucienam tikai pa dienvidaustrumu Igauniju. Tā kā pirmo dienu veltījām Tartu, tad gluži loģiski šķita atrast naktsmītnes arī Tartu. Pētot "Labo domu pilsētas" Tartu mājaslapu, atklājās, ka pat vairāk nekā mēnesi pirms brauciena četru cilvēku ģimenei rezervēt viesnīcu ir gluži vai mission impossible, ja vien negribam gulēt atsevišķās viesnīcās, ne tikvien atsevišķos numuros. Tad nu iedomājos pasērfot pa Tartu apkārtnes nakstsmītnēm, un, tavu brīnumu,...

Brīvdienas Igaunijā II. Pēcpusdiena Tartu

Kad AHHAA muzejs ir apskatīts un prāts pabarots, tad laiks remdēt izsalkušos punčus un doties Vectartu virzienā (ja ir Vecrīga, vai tad nav Vectartu?). Šajā ierakstā stāsts par kādu gardu kafejnīcu pašā Vectartu sirdī un vairāku stundu pastaigu/pasēdēšanu, ķerot Tartu burvīgos saules starus. Pastaigu gan neplānoju soli pa solim, jo reizēm ir labi paklaiņot tāpat vien, taču ieskatījos gan šajā ceļvedī, lai atsauktu atmiņā galvenos apskates objektus.

Brīvdienas Igaunijā I. Pirmā diena. AHHAA centrs Tartu

Ja gribas gan atpūtu ārzemēs, gan samērā ātru izbraukāšanu, neizputinot ģimenes budžetu, tad vienmēr vērts palūkoties kaimiņu virzienā. Ja pagājušajā gadā pavadījām trīs neaizmirstamas atpūtas dienas Lietuvā, tad šogad loģiska šķita neliela atpūta pie ziemeļpuses kaimiņiem. Izplānojām un realizējām Igaunijas mazo loku - divu dienu braucienu pa Tartu un Dienvidigauniju, kura laikā paspējām i zinātni baudīt, i alās pabūt, i jautrus skatus sabildēt. Tad nu turpmākajās dienās pamazām viss redzētais taps aprakstīts un varbūt tieši tevi, Nezināmais Lasītāj, iedvesmos pateikt "jā" mazai atpūtai.

Stīvs Džobss. Citādais.

Pateikt, ka Stīvs Džobss bija ģēnijs, ir nepateikt neko. Tirāns, iedvesmotājs, manipulētājs, harismātisks līderis, atstumtais, revolucionārs, perfekcionists – tas bija Džobss. No ekscentriska puiša, kas smēķē zālīti, iziet kliedzienu terapijas kursu, dodas meklēt apskaidrību Indijā, aizraujas ar dažādām diētām un valkā sandales tikai sniegotās dienās līdz intuitīvi izsmalcinātu tehnoloģiju radītājam, kas vienu no pasaules vērtīgākajiem uzņēmumiem – Apple – padarīja par sinonīmu savam vārdam – tāds bija Rietumu uzņēmēja ar Austrumu filozofijas domāšanu dzīvesgājums, kuru pa atslēgas caurumu var izbaudīt Valtera Aizaksona sarakstītajā biogrāfijā, kas latviski iznāks šoruden.

Istaba, pilna vardarbības un mīlestības

Mani ir ļoti grūti "uzāķēt" uz kāda romāna tā, lai es tajā "iegrimtu un pazustu". Vēl grūtāk no manis ir izvilināt vārdus: "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām". "Labi", "interesanti", "patika", "iesaku" - jā, to es saku, bet tas arī viss. Literārus darbus lasot pa visām porām ārā spiežas mana filologa daba tekstu uztvert kā analīzes materiālu, nevis vienkārši tekstu. Tāpēc, ja es saku "šī ir starp manām mīļākajām grāmatām", tad tiešām tajā ir kaut kas īpašs. Šos vārdus tagad varu veltīt Emmas Donohjū romānam "Istaba" - grāmatai par vardarbību un mīlestību, kas dod spēku izdzīvot.

Zīmols. "Mēs jau sen esam kļuvuši par preci"

Ir grāmatas, par kurām pēc to iznākšanas ir dzirdēti sajūsmas pilni stāsti. Tad tās rindojas manā must read sarakstā. Reizēm tā arī nenonāk līdz izlasīšanai un nostāv plauktā gadiem. Krievu rakstnieka Oļega Sivuna darbs "Brand. Popārta romāns" gaidīja savu rindu kopš pērnajiem Ziemassvētkiem, kad to starp citām grāmatām uzdāvināju pati sev. To no plaukta paņēmu pirms pāris dienām, kad apkārtējās lielās dzīves (tātad - neietekmējamie) notikumi sāka šķist kā fragmenti no absurda filmas. Jāsaka - katra grāmata ieguļas rokās īstajā brīdī, un tā bija arī šoreiz, jo Sivuna asprātības par garlaicības laikmetu, postpārpilnības sabiedrību un estētisko konveijeru ir kā trekni punkti uz i. Starp citu, vai tu, ēdot bigmaku, skaties uz apkārtējiem un vakaros mīli staigāt pa lielveikaliem?

Nevienam nevajadzīgi inženieri-konstruktori, dienesta aitusuns komisārs Peksis un citi "tipiņi"

Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto Gardo vistiņu nedēļa, nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".