Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto Gardo vistiņu nedēļa , nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".
Vieta, kur tikties