Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūlijs, 2011

Gaileņu lauks... viens vienīgs gaileņu lauks...

Visu nedēļu uzvedos kā mazs un gražīgs bērns, kuram apsolīts nedēļas nogalē doties uz kino (vai uz jūrmalu, pie Annas/Mārtiņa, uz veikalu pirkt skrejriteni vai ko citu). Dīdos un dīdos nemierā, gaidot, kad ātrāk paies darba nedēļa (kārtējā trakā skriešana no darba pie darba un vēl citviet) un pienāks brīvdienas, lai es varētu mesties iekšā... mežā! Pēdējās pāris dienās gan ceru, ka lietusgāzes un vēji manu meža "dārzu" nebūs nopostījuši, lai gan dzirdēti baisi nostāsti par pilsētas centrā no balkoniem lidojošiem tomātiem, kas stādīti plastmasas pudelēs, par mucu vākiem, kas nesti pārdesmit metrus, par norautiem šīfera jumtiem. Ir redzēti lieli koki, kas izrauti ar visām saknēm, un koki, kas sagāzušies uz elektrības stabiem. Ceru, ka mana teritorija būs pasargāta, un sestdien es neatradīšu virpuļojošas gaileņu vecenītes (atceries, reiz bija tāda pasaku grāmatele par septiņām vecenītēm ar lietussargiem, tā gan beigās izrādījās varavīksne) vai melleņu plāceņus. Esmu no t

Skotlendstrīta Nr. 44*

Pata atslēdza sava dzīvokļa durvis. Skotlendstrīta nr. 44 patiesībā bija vieta, kurā viņa bija tikai īrniece, lai gan daudzi kāroja piederēt šai vietai, kura tika uzskatīta par Edinburgas bohēmisko daļu. Vai viņa pati pie tās piederēja? Vai meitene, kurai ir otrais brīvais gads un darbs mākslas galerijā, pieder bohēmiskajai Edinburgai? Un kas vispār ir bohēmisks? Pata pārtrauca šos muļķīgos prātojumus un pārkāpa dzīvokļa slieksnim. Viņa bija gandrīz vai pārliecināta, ka aiz muguras Dominika - šī elegantā, zinošā, savu smilškrāsas Mercedes mīlošā kaimiņiene - viņu atkal vēro pa sava dzīvokļa "actiņu". Pata pasmaidīja - Skotlendstrītā nr. 44 viss bija tik paredzams. Tāpat Pata zināja, ka smarža, kas viņu sagaida, pārkāpjot slieksnim, ir Brūsa matu želeja. Viņa viegli sarauca lūpu kaktiņu, iedomājoties Brūsu stāvam pie spoguļa un rūpīgi veidojot frizūru. Pa viņa istabas durvju šķirbu spīdēja gaisma, un Pata strauji iegāja savā istabā, lai nebūtu jādomā, vai Brūss ir kopā - ja

Brīvdienas Lietuvā VII. Trešā diena. Viss jaukais reiz beidzas...

Trīs dienas Lietuvā ir paskrējušas nemanot. Ir redzēta Pluņģes pils no ārpuses, bet pils parks ir izstaigāts krustu šķērsu. Ja arī tev gadās nokļūt šajā parkā, aizej apskaties milzīgo koku, kas aug uz trīs pusēm. Mēs to mēģinājām pieturēt - sanāk jaukas bildes. Kretingā neatradām ziemas dārzu (izrādās, ka vajadzējis braukt pa labi no pilsētas galvenās ielas, bet kā lai to cilvēks zina, ja ceļvežos nav informācijas?), bet aplūkojām baznīcu un Omnitel jaunā zīmola izkārtnes, kas esot violets akmens ar lentīti (LMT šī izkārtne nedraudot). Esam izpriecājušies par "kungiem smokingos" Klaipēdas Jūras muzejā, sagaidījuši Dzintara gadadienu un redzējuši mušas dzintaru gabalos Palangā Dzintara muzejā, baudījuši gardas pusdienas Džeza kafejnīcā, sastapuši apkalpojošās sfēras darbinieci, kura tūristus gatava "pasūtīt trīs mājas tālāk" savā dzimtajā lietuviešu valodā, nevis atbildēt, ka viņa angļu valodu nesaprot. Un esmu guvusi traumu, krītot pa kuģa kāpnēm (un nu jau vairāk

Brīvdienas Lietuvā VI. Trešā diena. Mājupceļš. Krusta kalns. Gandrīz bez komentāriem.

Braucot mājās no Palangas, atpakaļceļā izvēlējāmies braukt cauri Šauļiem (turpceļā - Mažeiķiem). Tuvojoties Krusta kalnam, notika ģimenes balsošana par to, vai stāties šajā vietā vai nē. Mazākumam par prieku (reizēm arī viena balss var uzvarēt!), devos Artūram līdzi apskatīt šo vietu, par kuru ne mazums dzirdēts no citiem ceļotājiem. Un uzreiz teikšu - labāk nebūtu stājušies un skatījušies. This is a really spooky place. Tāpēc tālāk bez komentāriem - tikai foto.  Arī tas pats  Krusta kalns. Sorry, neko atzinīgu par šo vietu nevaru uzrakstīt. Ja patīk un to visu atbalsti - brauc. P.S. Kā noproti, ceļojuma noslēgums tomēr būs uz jautrās nots. Tas nākamajā rakstā.

Brīvdienas Lietuvā V. Trešā diena. J. Basanaviča iela Palangā.

Ceļojuma piezīmes pamazām tuvojas noslēgumam, taču kas gan būtu Palangas apskate, ja mēs nedotos uz nostāstiem apvīto J.Basanaviča ielu un tās galā esošo Jūras tiltu? Nu laiks pievērsties to aprakstam. Lasītāj, tu tiešām nenožēlosi minūtes, kas pavadītas šajā rajonā! Tas šķiet tāds Rīgas Centrāltirgus, Brīvdabas muzeja, Berga bazāra un ... (šeit ieraksti jebkuru sev zināmo "grezno" pasaules pludmali - nu kaut vai Palmbīču) apvienojums, tāpēc esi atvērts visam, kas nāks tavā ceļā. Lūk, pa ceļam no Dzintara muzeja ir tikai un vienīgi mazas mājeles, kurās ierīkoti veikali, dzīvojamās mājas un viesu mājas, kinoteātris, kafūzīši , bet, ja var ticēt uzrakstam, tad vienā ir pat prokuratūra. Katrā brīvā kvadrātcentimetrā iemājojis kāds objekts , kas domāts tūristu pievilināšanai. Tās ir gan vasaras koncertzāles (brīvdabas, protams), gan arī piepūšami monstri un sagrabējuši čukčukbānīši spiedzošu mazuļu un tīņu (un hormonu pārņemtu ne-tīņu) izklaidei. Negribi šādas izklai

Brīvdienas Lietuvā IV. Trešā diena. Dzintara jubileja Dzintara muzejā.

Lietuvas ceļojuma piezīmes turpinās ar trešās dienas galveno notikumu, kas patiesībā bija šī brauciena galvenais iemesls - 29. jūnijs ir mūsu kāzu diena, un šogad zīmīgā Dzintara jubileja (tie ir 15 gadi) tika sagaidīta Palangā pie Dzintara muzeja. Atkal jau man tik raksturīgā atkāpe - atbraucot no šī ceļojuma, kādā rīta radio pārraidē izskanēja sausā statistika, ka vidējais laulību ilgums Latvijā esot 13 gadi. Tā nu mēs sasmaidījāmies un nopriecājāmies, ka ar savu "stāžu" šo skaitli varam palielināt. No rīta vēl kāds negaidīts pārsteigums - bērni ir tik lielā sajūsmā par jauko pludmali, ka paši ir pamodušies jau plkst. 6os un ir gatavi doties vēsajā peldē. Ar zosādu, bet laimīgi - vai tad to viņiem var liegt? Brokastojot pamanām vēl vienu mums līdzīgo tusnīti , kas ērti apcer dzīvi uz balkoniņa: Atvadījušies no jaukās Villa Sraige un nosolījušies šeit atgriezties atkal, dodamies uz Palangas centru, uz Dzintara muzeju. Salīdzinājumā ar Klaipēdu šeit mašīnas stāvvieta m

Brīvdienas Lietuvā III. Otrā diena. Gardēža bauda Klaipēdā.

Kā tu izvēlies, kur paēst ceļojuma laikā? Kas tevi pamudina iegriezties vienā vai otrā vietā? Man ir divi stāsti šajā jautājumā. Pirmkārt, ir droši doties uz tādām vietām, kur ir tādas pašas ēstuves kā dzimtenē. Nu ar ko tad atšķiras  Čili Pica Klaipēdā vai Viļņā no tāda paša iestādījuma Rīgā vai Ogrē? Vai Saldus Hesburgers no Helsinku Hesburgera? Ne ar ko ārkārtīgi būtisku, vai ne? Pārbaudītas vērtības, tie paši tauki, aptuveni tādas pašas cenas un apkalpošanas laiks. Otra iespēja ir doties uz a)pilnīgi nezināmiem iestādījumiem, kas "uzrunā" tikai pēc pašam ēdājam zināmiem apsvērumiem, vai b) iet tur, kur jau ir gana daudz izsalkušo, kas var liecināt par iestādījuma labo reputāciju. Atgriežoties Klaipēdā no Jūras muzeja, esam tik badīgi , ka labprāt dotos uz pirmo brīvo ēstuvi, taču mazliet saņemamies, jo gribam atrast ko cienījamāku. Klaiņojot pa Vecpilsētu, pamanām vairākas vietas, kas šķiet mums piemērotas, taču kaut kā kājas mūs aiznes uz restorānu un džeza klubu &quo

Brīvdienas Lietuvā II. Otrā diena. Klaipēda. Jūras muzejs.

Ir otrdiena, 28. jūnijs. Esam labi izgulējušies, mājas sargs gailis ir bijis kluss, bet mūs modina agrā rīta saule. Skats un sajūtas ir debešķīgas - klusums mijas ar putnu čivināšanu, vēja rāmu līganumu un attālu viļņu šalkoņu. Istabās ieplūst rīta saule, dienas saule un vakara saule - tā neliela atkāpe, ja vēl neesmu gana pārliecinoši teikusi, cik laba bija mūsu izvēlētā naktsmītne. Esam nolēmuši gliemežmāju atstāt plkst. 9os, lai dotos uz Klaipēdu, jo šodienas galvenais apskates objekts ir Jūras muzejs. Apsolu sev saņemties un nečīkstot doties pāri ūdens "peļķei" ar kuģīti, jo šis laikam ir vienīgais transporta līdzeklis, kas man nepatīk (iespējams, ka, ja Jūras muzejā varētu nokļūt ar lidmašīnu, es būtu vienīgais cilvēks, kas tiešām šo iespēju izmantotu). Pārsteidzošā kārtā tiešām dažas minūtes pēc noteiktā laika arī esam gatavi sēsties mašīnā. Aidā un juhūūū - Andra telefona balss atkal sacenšas ar mani ceļu pārzināšanā! Nav jau ne vainas tam sievišķim, taču prāmju pie