Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2020

Par pasauli bez sākuma un beigām (muļķa cilvēkam)

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.

Grāmata kā vecmāmiņas stāsts

Kad šīgada janvārī izlasīju Dainas Avotiņas jaunāko darbu "Ceļā" , nolēmu, ka noteikti par šo romānu vēlēšos padalīties ar plašāku lasītāju loku. Reti, bet reizēm man gadās lasāmviela, kas rada eksplozīvas sajūtas: domas un iespaidi pēclasīšanas posmā gluži vai laužas ārā ar vulkānisku spēku. Dainas Avotiņas darbs ir no tiem, kas vairāk atgādina rimtu sarunu ar omīti, kas no dienas dienā tiek pārcilāta prātā, kurai tiek meklētas atskaņas un noskaņas vēl ilgi jo ilgi pēc tikšanās. Tieši tāpēc pārdomas par "Ceļā" tik ilgi ir mitušas manā prātā, pirms beidzot iegūst publiskus apveidus. 

Lasīšanas ieteikumi #paliecmājās laikam. Nr. 2

Ne reizi vien esmu atzinusies, ka grāmatas ir mana atkarība. Man ir grūti bez tām dzīvot. Tikpat grūti kā bez pastaigām un kalniem, un gardumiem. Es domāju, ka grāmatas rada tādu kā miera, stabilitātes, ierastās dzīves sajūtu daudziem cilvēkiem, tāpēc turpinu ļoti subjektīvos ieteikumus, kas var noderēt #paliecmājās laikam. Pāris nedēļas atpakaļ apkopoju sarakstu ar e-grāmatām , kas atrodamas gan Zvaigzne ABC mājaslapā, gan arī 3td e-grāmatu bibliotēkā. Tagad vēlos veidot nedaudz citādāku sarakstu, proti, izvēlējos četras lasītāju grupas, kurām piedāvātie darbi no Zvaigzne ABC mājaslapas ir gan drukātā formātā, gan arī e-grāmatu formātā. Un, kā grāmatā "Piezīmes par nervozu planētu" ir teicis Mets Heigs, tad "Lasīšana ir mīlestības izpausme", bet sevi mīlēt, iespējams, mums šobrīd vajag vairāk nekā jebkad iepriekš. Tad nu aiziet pie grāmatām!

Ko lasīt, kad valda #paliecmājās? 10 + 1 ieteikums

To, ka 2020. gadā ikviena dzīvi ietekmēs  vīruss, kuru latvietis iesauks par "kroņvīrusu", nevarēja iedomāties neviens, kas Vecgada vakarā tuviniekiem vēlēja "Veselību, laimi, prieku!". Tomēr tā nu notika, ka vīruss arī Latvijā teju vai nedēļas laikā radikāli izmainīja cilvēku ierasto dienas kārtību. Viens no satraukumiem, paziņojot par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu un ierobežojumu noteikšanu, skāra arī lasītājus, jo jau no 13. marta daudzas bibliotēkas savos sociālajos tīklu kontos publicēja ziņas, ka lasītāju plūsmai tiek slēgtas, taču joprojām ir pieejami elektroniskie resursi. #paliecmājās kustība ir uzņēmusi straujus apgriezienus, pielāgojas biznesa vide, maina paradumus ikviens no mums. Tieši tāpēc visiem lasītgribētājiem piedāvāju savu ļoti subjektīvo "kroņvīrusa" laika e-grāmatu izlasi, kuras ir pieejamas gan 3td e-grāmatu bibliotēkā lasīšanai bez maksas, ja esat reģistrējušies kādā no Latvijas pašvaldību publiskajām bibliotēkām, gan arī Zvaigzn

Vai bezcerības beigas?

Man tuvākie cilvēki, ar kuriem dalos pārdomās par izlasītajām grāmatām, zina, ka teju gadu es staigāju bubinādama , tiklīdz izlasīju kādu jaunu latviešu autoru stāstu krājumu. Lūdzu, nepārprotiet mani! Es priecājos par katru latviešu rakstnieka veikumu, turklāt lielākoties esmu visnotaļ sajūsmināta par valodas plūdumu un labprāt iesaku darbus izlasīt citiem lasītājiem. Taču personiski mani bija nogurdinājuši - jā, tieši nogurdinājuši! - nebeidzamie stāsti par vientulību, nelaimēm šādām un nelaimēm tādām, dzīves ķibelēm, bezdarbiem, kaimiņiem, dzerstiņiem, ne-mīlestību, vārdsakot, vistotālāko bezcerību latviešu gaumē. Nupat izlasītie Baibas Zīles stāsti krājumā "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" atdeva man ticību stāstiem. 

Kvanti un kloni jeb neskati darbu pēc vāka!

Vai jums kādreiz ar grāmatu lasīšanu ir gadījies tā, ka šķiet, ka viss jau ir paredzams un zināms? Vai ir bijis tā, ka darba nosaukums vai vāka attēls sniedz vēstījumu, kuru konkrētajā brīdī nevēlaties? Cik bieži uzticaties savai intuīcijai? Vai tomēr ļaujaties iekšējam izaicinājumam, lai izlasītu ko tādu, kam citkārt teiktu "nē"? Nupat man bija šāds mirklis, kad nācās pārdomāt šos jautājumus, un uzreiz varu pateikt, ka sākotnējais "nē, nē, šī nav grāmata man" pārauga dedzīgos aicinājumos ikvienam iepazīties ar izlasīto. Runa ir par Jāņa Zelčāna stāstu krājumu "Visi dati dodas uz debesīm" (jā, e-formātā, kā gan citādi). Par ko un kāpēc man ir tāda sajūsma?

Grāmata par normālu dzīvi

Šķiet, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir tā riktīgi sasparojusies, saviļņojusies un saradījusi labu lasāmvielu visdažādākajos žanros. Sacelt degunu gaisā un paziņot "es latviešus nelasu" nozīmē likt vienlīdzības zīmi ar teikumu "es vispār neinteresējos par literatūru", jo patiesībā kvalitatīvi darbi ir biruši kā no pārpilnības raga. Vai tā būtu Ingas Pizānes dzeja, Daces Vīgantes stāsti vai Gata Ezerkalna urķēšanās latviešu folklorā, izvēle ir plaša, ja vien lasītājs seko līdzi aktualitātēm. Mans 2019. gada nogales atklājums bija Gunitas Krilovas debijas romāns "Driftā tikai lēdijas" , kas vienlaikus ir pārsteidzošs savā vienkāršībā un tiešumā, gan raisa smaidu, taču laikam visvairāk to iemīļoju, jo arī pēc izlasīšanas tas malās un malās manās domās, turklāt ne tāpēc, ka viena no galvenajām varonēm ir vārdā Sintija. Kas tad ir tas āķītis , kas mani nelaiž vaļā no driftējošo lēdiju stāsta? 

Lasīšanas izaicinājums 2020

Tas var šķist dīvaini, taču tieši mans 19gadīgais dēls bija tas, kas pārdesmit minūtes pirms 2020. gada iesākšanās pēkšņi iesaucās: "Kā, mammu, bet vai tad šogad mums nebūs tev jāraksta lasāmās grāmatas?". Izsauciens pamodināja meitu un vīru, un tā nu visi trīs nolēma, ka arī šo gadumiju nevar sagaidīt, ja nav zināms, kas šogad man būtu jāizlasa. Uzreiz gan jāsaka, ka kopš pirmā pašas noteiktā lasīšanas izaicinājuma es esmu diezgan radoši piegājusi lasāmvielas izvēlei, turklāt itin bieži ķērusies klāt žanriem vai autoriem, kurus citkārt nebūtu pamanījusi, tāpēc uzskatu, ka šī ir laba tradīcija. Tātad ko man ģimene uzrakstīja kā 2020. gada lasāmvielu un kādā secībā to man nāksies īstenot?