Esmu bijusi nepareizais tīnis, jo savos 15-16 gados līdzās tumši drūmo attiecību gabaliem "Džeinai Eirai" un "Rebekai" biju aizrāvusies arī ar smagāku/nopietnāku literatūru, un viena no šīm apsēstībām bija Ernesta Hemingveja darbi. Asiņainās vēršu cīņas, kara stāsti, medības, zveja, dabas apraksti, attiecības un personības daudzšķautnainība - šķiet, ir teju vai neiespējami nosaukt visu, kas bija Hemingveja darbos. Atceros, ka vienā no darbiem atradu teikumu, kas bija vairāk nekā lappusi garš, un tas man likās wow . Nenoliegšu, ka Hemingvejs arī ir vainojams pie manu literāro garšas kārpiņu veidošanas. Rakstnieces Paulas Makleinas romānu Parīzes sieva paņēmu lasīt, zinot, ka tas būs par Hemingveja pirmo sievu Hadliju.
Vieta, kur tikties