Trolejbuss

  Kādas ainas jums nāk prātā, iedomājoties suni, kurš dodas ceļojumā ar automašīnu? Man vienīgais skats ir nereti filmās redzētais ārprātīgi laimīgais suns, kas sēž automašīnas priekšā pasažiera sēdeklī, nedaudz izliecies ārā pa pusatvērto logu, vējā plīvojošām ausīm un Dollijas Pārtones tipa smaidu (pietiek, ja atmiņas atsvaidzināšanai paskatīsities viņas duetu ar Keniju Rodžersu, izpildot "Islands in the Stream" ), garām aizslīdot pasakaini skaistām lauku ainavām. Šāds suns, nezaudējot ne milimetra no Dollijas Pārtones smaida, ir gatavs mesties Bēra Grilla cienīgos piedzīvojumos kopā ar saimniekiem gan pļavās un kalnos, gan purvos un jūrmalās. Hei, ceļošanas brīvība! Tikai, lūdzu, neaizmirstiet mani paņemt līdzi! Suns man nozīmē tādu pašu nemiera garu , kādu esmu es pati. Un labi, ka Kori pie mums ieradās, kad mans vienīgais priekšstats par suni un ceļošanu bija šāds! Kad jau ar Kori devāmies pastaigās un ceļojumos, uzzināju, ka ir arī tādi suņi, kuri izbraucienus pārcieš...

  Ikdienas ainiņas iz dzīves ar kucēnu nebūtu iedomājamas bez stāstiem par ēšanu. Domāju, ka nav neviena cilvēka, kurš pats nebūtu vērojis zīdaiņu izdarības ar ēdieniem vai vismaz šādus stāstus dzirdējis ar teju vai tautas aktiermākslas godalgas cienīgu attēlojumu. Vārdsakot, mazuļi un ēdiens ir jautri, kaitinoši un šmucīgi , bet kādas ir kucēna un ēdiena attiecības? Atkāpei stāsts par kaķi Katonu, kurš teju vai visu savu nu jau astoņus gadus garo mūžu ikdienā pieturās pie ļoti striktas kārtības: kad gribu, tad ēdu sausos kraukšķus, un kad gribu, tad ēdu slapjo barību, jo tavs galvenais uzdevums, cilvēk, ir tikai rūpēties, lai man garšojošās lietas vienmēr ir rezervē un lai katru rītu tiktu servētas divās bļodiņās. "Sauso barību, lūdzu, no šiem zīmoliem, taču nekādā gadījumā no tiem pašiem nepērciet man slapjo barību, jo to es ēdu tikai no šiem citiem ražotājiem," - apmēram tādus tekstus raida kaķa skatiens. Ak jā, un plkst. 18.00 neaizmirstiet man iedot našķus, un tie gan ir...

  Mana teorētiskā izglītība suņkopībā pirms Kori ienākšanas mūsmājās un pirmajā kopdzīves mēnesī ir trīs Zvaigzne ABC izdoto grāmatu biezumā, jo izlasīju Stīva Manna sarakstīto “Gudrs, vēl gudrāks sunītis. Laimīga kucēna audzināšanas un apmācības rokasgrāmata”, Dženas Fennelas darbu “Saruna suņu valodā” un Barbaras Teilores-Laino grāmatu “Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem”. Arī šobrīd ikdiena ar suni mums ir “test and trial” jeb pašmācības ceļā, tāpēc varam izrādīties pavisam slikti suņa saimnieki, ja šos Kori stāstus lasa profesionāļi. Un tātad pavisam aplams var izrādīties arī mans apgalvojums, ka kucēns ir tas, kurš māca saimniekam pastaigāties. J ā, es patiešām domāju, ka suns nezina, ko nozīmē “iesim pastaigāt”! Nu labi, sākumā mēs izliekamies, ka kaut ko no pastaigām ar suni saprotam un esam gatavi dalīties ar mīluli savās zināšanās. Iedomāsimies biežāko situāciju! Mazais, tik ļoti jau mīļotais kucēns ir sasniedzis divu mēnešu vecumu, saņēmis pirmās kucēnu potes un nav...

  Ar suni patiešām ir kā ar bērnu. Un ar pirmo suni ir tāpat kā ar pirmo bērnu. Pirmajam sunim, tāpat ka pirmajam bērnam, ir jāgādā pilnīgi viss, ko pārlaimīgo “vecāku” sirdis vēlas, un tā nu arī atklājas, ka patiesībā dzīvnieku preču veikalos rotaļlietas proporcionāli aizņem tādu pašu platību kā ēdienu plaukti, guļvietas un citas lietas. Lai gan padsmit gadus esam regulāri pirkuši kaķu lietas specializētos dzīvnieku preču veikalos, tostarp arī kaķu pelītes, spalvu mietiņus un citas rotaļlietas, tieši ar Kori lietu gādāšanu aptvēru, cik plaša ir dzīvnieku rotaļlietu industrija. Šķiet, ka ar kaķi viss ir vienkārši: Katonam ir nagu asināšanas un skrāpēšanās tornis , ir bijušas kaķi neinteresējošas peles un ļoti ātri nolietoti spalvu mietiņi. Katons par savu guļvietu ir izvēlējies gan skapi un drēbju plauktus, gan vienvietīgo kondo – gulēšanu zem segas, taču ar suņiem viss esot citādāk. Un bija un ir arī citādāk! Pirms suņa ienākšanas dzīvoklī dažkārt saņēmām jautājumu: “Un ko da...

Un tā nu tas notika arī ar mani, un es esmu oficiāli atzinusies, ka esmu sagājusi sunī ! Šī gada 7. aprīlī es oficiāli kļuvu par “suņu tanti”, bet dienu pirms Kori astoņu mēnešu jubilejas (viņas dzimšanas diena ir 2. februārī) esmu tiktāl sasparojusies, ka ikdiena ar korgiju prasās pēc regulārākas reportēšanas. Kāds noteikti saķer galvu un iesaucas: “Ak, jē! Vēl kāds grib pļāpāt par savu (lielisko) suni!” Aha, jā, Kori ir lieliska, protams! Kāds cits nodomās: “Vai tad tiešām nepietiek lasāmvielas par suņiem?” Jā, droši vien, ka pietiek. Kādam pietiek. Bet šī ir mana versija par ikdienu ar suni. Tātad... Parasti pirmie jautājumi ir “Bet kāpēc suns?” vai “Kā tas viss sākās?”. Dienās, kad vienatnē esmu klimtusi pa šeidī laukiem un takām, esmu domājusi par divām lietām: cik ļoti es gribētu pusizmēra suni un cik daudz visapkārt ir iedvesmojošu vietu detektīvromānu rakstniekiem. Nē, nē, es nepārrakstījos un patiešām nedomāju romantiskos romānus, bet gan detektīvus. Miglas apņemti lauki p...