Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti ziņojumi ar iezīmi “skola

Par jauniešiem un literatūru

Vēlos izstāstīt kādu stāstu, kas saistīts ar lasīšanu un jauniešiem. Taču vispirms es aicinātu ikvienu skolotāju, ja vien kāds lasa šo ierakstu, atbildēt uz pāris vienkāršiem jautājumiem: kuru no latviešu jaunajiem dzejniekiem jūs iesakāt izlasīt saviem vidusskolēniem un vai jūs stundās veltāt laiku, lai aprunātos par jaunākajiem literārajiem darbiem (tulkotajiem un oriģināldarbiem)? 

Piecas atziņas no BETT Show 2018

"Izglītības sistēma ir krīzes situācijā". Apgalvojums, kas izklausās tik pazīstams, vai ne? Nav jābūt izglītības jomas darbiniekam, lai šādus un līdzīgus apgalvojumus mēs katrs būtu dzirdējuši dažādos kontekstos no plašsaziņas līdzekļiem. "Ir pēdējais brīdis, lai izglītības sistēma piedzīvotu pārmaiņas un mūsdienu skolēniem piedāvātu apgūt prasmes, kas noderēs ceturtajā industriālajā revolūcijā," tā skan ierēdņu un politiķu runas, pēc kurām klausītāji mēmā vienprātībā māj ar galvām. Tieši šādas visaptverošas un pēc būtības neko nepasakošas frāzes janvāra otrajā pusē dzirdēju arī Londonā izglītības tehnoloģiju pasākumā BETT Show 2018 . Tiesa, šo frāžu fonā mirdzēja glancētas VR un AR "uzpariktes", stendos ņipri locījās dažādu izmēru roboti, bet programmēšana jau sasniedza visparastāko virtuves priekšautu. Un tā nu es nonācu pie piecām šīgada pasākuma atziņām.

Atskats uz izglītības tehnoloģiju izstādi BETT Show 2017

BETT Show sienas uzraksts Kopš 2011. gada katra gada sākums man paiet izglītības tehnoloģiju izstādes BETT Show gaidās, un arī šis gads nebija izņēmums. Trīs dienas kopā ar kolēģiem tikāmies gan ar esošajiem sadarbības partneriem, gan smēlāmies jaunas idejas, gan klausījāmies dažādas lekcijas. BETT Show aizsākumi meklējami 1985. gadā, un tā pamatideja gadu gaitā nav mainījusies, proti, parādīt, kā tehnoloģijas var dažādot mācību procesu un, iespējams, atvieglot skolotāju darbu. Taču ikvienam ir skaidrs, ka tehnoloģijas pašas par sevi ir teju vai nulle, tāpēc liels uzsvars izstādē tiek likts uz tradicionālo un jauno rīku un metožu mijiedarbību. Lūk, te neliels un subjektīvs ieskats šīgada izstādes dienās vērotajā. 

Saki "jā!" aizraujošām mācību stundām!

Tieši šādi varētu pārfrāzēt Rona Klārka grāmatas  "Nost ar garlaicīgām mācību stundām!"  saukli - sacīsim "jā!" aizraujošam mācību procesam! Un to taču vēlamies mēs visi - paši skolotāji, mēs, vecāki, kā arī skolēni. Klārka sarakstītā grāmata, iespējams, Latvijā neradīs tādu izglītības sistēmas apvērsumu, lai ikviens no 101 padoma arī tiktu ieviests ikdienas dzīvē, taču šo grāmatu būtu ļoti noderīgi izlasīt ikvienam pedagogam un vecākam, lai pārdomātu, kā mazpamazītiņam varētu Klārka atziņas attiecināt arī uz mūsu izglītības sistēmas tradīcijām. Tātad - ko īsti Rons Klārks mudina iesākt?

Runāt

"Šis ir mans pirmais rīts vidusskolā. Man ir septiņas jaunas klades, svārki, ko nevaru ciest, un sāpošs vēders." Tieši šādi sākas Lorijas Holsas Andersones grāmata  Runāt  (oriģinālā - "Speak", izdota 1999. gadā). Varētu domāt, ka šis ir kārtējais pusaudžiem domātais romāns par skolas gadiem, draudzību, mīlu un nedienām, kā viņš uz mani paskatījās un kur tu vazājies apkārt tekstiem. Nē, šis ir klīniski daudz smagāks gadījums jeb darbs, kurš vienaldzīgu neatstās nevienu un, manuprāt, būtu jāiekļauj skolas obligātās literatūras un "Bērnu žūrijas" vērtējamo grāmatu sarakstā. Tas būtu jālasa pedagogiem kādā sanāksmē un vecākiem - vecāku sapulču laikā. Kāpēc?

Par zināšanu "štancēšanu"

Jūnasa Jūnasona varen smieklīgajā grāmatā " Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda " ir šādi vārdi: "Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs" (41. lpp.). Šie vārdi man ienāca prātā, domājot par vairākiem pēdējo dienu notikumiem, kas šķietami liekas nesavienojami. Šis pārspriedums gan ir situācijas vispārinājums, plašāks raksturojums, tāpēc jau iepriekš saku "piedošanu", ja kāds to uztver dziļi personiski un sašutumā grib iesaukties: "Nu kā tā var būt! Muļķības! Es tā nedaru!".

Dārgā, brūnā klade

Man ir kāda ļoti dārga klade. Brūna. Dārga nevis cenas ziņā, bet atmiņu. Manas vecāsmammas dzīvesgājums, kuru viņa man uzrakstīja, kad mācījos 6. klasē, jo tieši šajā gadā latviešu valodas skolotāja mums lika rakstīt dzimtas vēstures aprakstus. Esmu pateicīga savai vecaimammai, kura mazmeitas skolas mājasdarbu uztvēra ar tik lielu atbildību un ir man atstājusi mantojumā visdārgāko brūno kladi pasaulē. Par šo kladi atcerējos šovakar, kad izdzirdēju (kārtējo) aicinājumu vecākiem dumpoties un rīkoties, pieprasot likumā noteikto bezmaksas izglītību saviem bērniem. Pag', kā tad īsti bija ar to skološanos tajos "antīkajos" laikos pirms divām paaudzēm?

Ir "Laimīgā stunda". Bet vai tev ir darbs?

Pirms pāris dienām izlasīju interesantu ziņu , proti, šodiena ir tā laimīgā diena, kad plašāka publika tiks iepazīstināta ar videospēli  Happy Hour , kuru tagad izmantošot... personāla atlasē! Ja esi iepazinies ar Happy Hour aprakstu, tad zini, ka šajā spēlē tu esi bārmenis, kuram dažādiem apmeklētājiem jāpasniedz dzērieni. Hmmm, kā veiksmīga Happy Hour spēlēšana var dot cerības uz darbu?

Vai balta blūze nozīmē "eksāmens nokārtots"?

Šim ierakstam briedu ilgāku laiku - sāku rakstīt, pārtraucu, gribēju dzēst, līdz tomēr saņēmos uzlikt punktu uz i . Iedrošināja arī sarunas ar draugiem un kolēģiem (tostarp arī skolotājiem), kuriem ir līdzīgs viedoklis, lai gan temats ir sāpīgs - maija ieskaites un eksāmeni. Liriska atkāpe. Vidusskolā un universitātē, eksāmenus un ieskaites kārtojot, man bija ieradums vienmēr ņemt līdzi mīļāko šokolādi - "Rigondu", jo nekad nevarēju zināt, cik ašpadsmitās stundas nāksies nīkt un stresot aiz durvīm. Vilku zilu kostīmu ar palielām kabatām, jo tajās varēju iebāzt teju vai visus 100 gramus šī našķa. To es atcerejos pagājušajā otrdienā, kad mana astotklasniece paziņoja, ka skolā jākārto "pārcelšanas eksāmeni" un jāvelk "svētku tērps". Ko??? Manas acis izbrīnā izsprāga kā vismilzīgākās olīves, dzirdot šos vārdus, jo kaut kā nebija gadījies piefiksēt, ka 8. klasei maija vidū ir jātēlo ģenerālmēģinājums nākamgada eksāmeniem. Tomēr, ja patin filmu uz atpakaļu...

Par lasīšanu un iedomu draugiem

Man ir tradīcija ikreiz no ārzemju komandējumiem dēlam atvest lasāmvielu angļu valodā. Dziļi sirdī esmu gandarīta, ka Artūrs bija izlasījis "Wimpy Kid" grāmatas vēl pirms  Grega dienasgrāmatu sērija  kļuva populāra Latvijā, un tieši viņa un draugu fanošana , lasot šo grāmatu, lika man domāt, ka tā būs viena riktīga topa grāmata arī citiem bērniem. Drīzumā gaidāma vizuāli iespaidīgā, iztēli rosinošā un nebeidzamiem piedzīvojumiem bagātā grāmata " Hugo Kabrē izgudrojums ", kuru abi izlasījām angliski pagājušajā rudenī, un arī tā, manuprāt, varētu iepriecinās neparastu grāmatu cienītājus. Taču šoreiz es vēlētos dalīties pārdomās par kādu konkrētu grāmatu, kas aizved pie jautājuma: kāda lasāmviela tad interesē 11-gadīgu puisi mūsdienās?

Negantais Niks, asprātīgais Artūrs, kolosālais Kārlis, zinātkārais Zintis un delverīgais Didzis

Pavisam parastas skolas parasta klase parastā mācību dienā parastajā mācību ritmā. Zinātkārais Zintis sēž vidējās rindas pirmajā solā tieši pretī tāfelei (iespējams, ka viņam blakus sēž bižainā Baiba) un cītīgi jo cītīgi pieraksta skolotājas teikto. Ja teikuma priekšmetu šoreiz skolotāja liek pasvītrot ar vienu sarkanu svītru, tad zinātkārajam Zintim tā tas būs arī izdarīts. Aiz viņa sēž kolosālais Kārlis, kurš ir nu tik ļoti kolosāls, ka kolosālāku džekiņu pat iedomāties nevarētu. Viņš ir siržu lauzējs un anekdošu čempionāta absolūtais uzvarētājs, viņam ir jaunākais  beibleds (vai kā nu tur tos vērķīšus sauc) un vienmēr liekas končas, ar kurām padalīties. Vienkārši kolosāls Kārlis! Viņam blakus smaidīgā Skolotāja ir nosēdinājusi delverīgo Didzi. Nē, nē, viņš nemaz tik slikts nav, tikai dīdās, dīdās un dīdās, griežas kā vēja rādītājs un visi Grobiņas vēja ģeneratori kopā, baksta bižaino Baibu un sarunājas ar blakus rindā sēdošo miegaino Miku. Delverīgais Didzis ir diezgan lādzīgs,...

Pirmais septembris. Kas gan cits?

Šodien bijām kārtējā pirmajā septembrī savu bērnu skolā, pavadot viņus uz 8. un 5. klasi (ak vai, kā tas laiks skrien!). Un norunājām, ka šī ir bijusi pēdējā pirmā septembra svinīgā "līnija", jo vairāk sanāca dzirdēt skolēnu vasaras piedzīvojumus un vērot slapjajā zālē topošos plankingus, nekā sadzirdēt skolas direktores slavinošos vārdus, ka nu mūsu skola ir ne tikai starp Rīgas labākajām vidusskolām, bet pat visas Latvijas. Patīkami, protams, to iztālēm mēģināt sadzirdēt, tomēr tā apkārt valdošā kņada bija pārāk traka (lai gan jāatzīst, ka kāds aptuveni 9. klases puisis aizrādīja kādām 6klasniecēm, ka himnas laikā nav jāpļāpā). Un tad vēl jaunā 5. klases audzinātāja dzina vecākus ārā no klases, lai gan iepriekšējā nedēļā vecāku e-pastus bija nospamojusi ar neskaitāmām ziņām par "brūkošo klasi" (nekā tāda, protams, nav) un tikšanos pirmajā septembrī. Nu ko, bijām tomēr viņai nevēlami šajā dienā, ja jau lika sēdēt gaitenī... Bet visas šīs padarīšanas lika atsaukt...