Trolejbuss

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Tieši šādi varētu pārfrāzēt Rona Klārka grāmatas  "Nost ar garlaicīgām mācību stundām!"  saukli - sacīsim "jā!" aizraujošam mācību procesam! Un to taču vēlamies mēs visi - paši skolotāji, mēs, vecāki, kā arī skolēni. Klārka sarakstītā grāmata, iespējams, Latvijā neradīs tādu izglītības sistēmas apvērsumu, lai ikviens no 101 padoma arī tiktu ieviests ikdienas dzīvē, taču šo grāmatu būtu ļoti noderīgi izlasīt ikvienam pedagogam un vecākam, lai pārdomātu, kā mazpamazītiņam varētu Klārka atziņas attiecināt arī uz mūsu izglītības sistēmas tradīcijām. Tātad - ko īsti Rons Klārks mudina iesākt?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...

Šis ir raksts, kurš tika gatavots laikraksta "Diena" pielikumam "Skolas Diena" un ir publicēts vakardien, 3. maijā. Kopš tā uzrakstīšanas ir pagājis teju mēnesis, bet "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" nekas radikāli nav mainījies, vien kādā pētījumā izlasīju šādu atzinumu: visstraujāk augošā interneta lietotāju grupa ir... 2-5 gadus vecie bērni. Par to nav jāšausminās, tā ir statistika un realitāte. Lūk, tieši tāpēc ir vērts padomāt par 21. gadsimta rotaļlācīti un kā skolēnus "sadraudzināt" ar izglītības sistēmas standartizētajām prasībām. Tālāk - raksts. Pēc tā - vēl kāds domu grauds.

Ir kāds vecs joks. Naktī pirms bioloģijas eksāmena students ir paspējis sagatavot tikai vienu biļeti. Par blusu. Cerībā, ka tieši to viņš izvilks, students ierodas uz eksāmenu. Velk biļeti un izvelk... par kaķi. "Kaķis ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un asti," stāstījumu sāk students, "un kaķim ir kažoks, kurā dzīvo blusas." Tālāk seko izsmeļošs stāstījums par blusu. Pasniedzējs, protams, nav mierā ar šādu atbildi un liek vilkt citu biļeti. Studentiņš izvelk... par suni. "Suns ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un biezu kažoku, kurā dzīvo blusas," ir viņa atbilde, kurai seko sagatavotā biļete par blusu. Lieki piebilst, ka arī šoreiz pasniedzēju neapmierina studenta atbilde. Viņam tiek dota trešā iespēja izvilkt citu biļeti. Students, sakopojis visas domas pie vienīgās biļetes, kuru viņš tiešām ir mācījies un pārzina, velk un...

Pēdējos mēnešos Latvijas izglītības sistēma ir kā karsts kartupelis teju katra skolotāja, izglītības sistēmai tuvu stāvoša darboņa (= speciālista) un domājošo vecāku mutēs. Par to runā katru dienu un visdažādākajās vietās. Labi, slikti, piekrītu, riebjas, "ja es tur būtu, tad gan..." un citi subjektīvi vai objektīvi viedokļi, kas iebirst kopējā katlā . Un arī manējais, protams, kārtējais viedoklis kā vecākam un sistēmai pietuvinātai personai, kuram punktu uz i pielika vakardienas The Guardian raksts par  mājasdarbiem . Tiesa, tas Lielbritānijā, bet tieši tāpēc tik sāpīgi bija to lasīt.

Kad vēl pirms gadiem divpadsmit strādāju skolā, to sauca par "Projektu nedēļu". Arī maniem bērniem vēl pirms pāris gadiem tā bija "Projektu nedēļa". Nedēļa (retāk) vai trīs darbdienas (parasti) februāra vidū, kad stundas nenotika, bet lielākā vai mazākā draugu pulkā vai retākos gadījumos individuāli vajadzēja kaut ko "pētīt", "izstrādāt", "pierādīt" un visbeidzot "prezentēt". No skolotāja erudīcijas un radošuma bija atkarīgs tas, cik vērtīgas šīs ne-mācību stundu dienas būs pavadītas. Ar retiem izņēmumiem tās bija izniekotas dienas, kad kaut kas skolēniem bija jādara ķeksīša pēc, jo, lūk, ir "Projektu nedēļa". Šķiet, ka tagad jau pāris gadus mācību procesa izniekošana notiek zem nosaukuma "Ēnu diena".

Uz šo ierakstu mani pamudināja mikroblogu vietnē Twitter izlasītais kādas labi zināmas izglītības darbones čivinājums 26. janvārī, kura kopsavilkums ir šāds: jaunieši nespēj ilgstoši un sistemātiski strādāt, šīs prasmes ir jātrenē skolā, nevar tikai runāt par radošumu. Čivinājums gan nepārauga plašākā diskusijā, iespējams, tās bija tikai mirkļa pārdomas. Vēl nesen lasīju kāda tēva viedokli, ka skolēniem jādod lasīt garus tekstus, lai veicinātu viņu koncentrēšanās spējas.