Trolejbuss

Šķiet, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir tā riktīgi sasparojusies, saviļņojusies un saradījusi labu lasāmvielu visdažādākajos žanros. Sacelt degunu gaisā un paziņot "es latviešus nelasu" nozīmē likt vienlīdzības zīmi ar teikumu "es vispār neinteresējos par literatūru", jo patiesībā kvalitatīvi darbi ir biruši kā no pārpilnības raga. Vai tā būtu Ingas Pizānes dzeja, Daces Vīgantes stāsti vai Gata Ezerkalna urķēšanās latviešu folklorā, izvēle ir plaša, ja vien lasītājs seko līdzi aktualitātēm. Mans 2019. gada nogales atklājums bija Gunitas Krilovas debijas romāns "Driftā tikai lēdijas" , kas vienlaikus ir pārsteidzošs savā vienkāršībā un tiešumā, gan raisa smaidu, taču laikam visvairāk to iemīļoju, jo arī pēc izlasīšanas tas malās un malās manās domās, turklāt ne tāpēc, ka viena no galvenajām varonēm ir vārdā Sintija. Kas tad ir tas āķītis , kas mani nelaiž vaļā no driftējošo lēdiju stāsta? 

Līdz kaulam asi smeldzīgi, vientulības un mīlestības ilgu plosīti, ikdienu skaudri raksturojoši un slēptākās domas atklājoši - tieši tā dažos vārdos iespējams raksturot Daces Rukšānes grāmatā "Mīlasstāsti" sastaptos varoņus (atkal iepazīti e-grāmatā). Grāmatā, kas līdz ar pirmajiem vārdiem, ne tikai teikumiem, liek trīcēt rokām un sirdij, aizžņaugties balsij un lūgties, lai vēl tikai stundiņu neviens netraucētu un būtu iespēja izdzīvot Rukšānes varoņu dzīves, kas šķiet tik tuvas, tik pazīstamas, tik netveramas, tik... 

Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto  Gardo vistiņu nedēļa , nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".