Trolejbuss

Akadēmiskās mūzikas pazinēji saka, ka Latvijā ir viens koris, kura skanējums ir jādzird ikvienam, un tas esot Latvijas Radio koris. Tad nu visbeidzot piektdienā, 24. februārī, arī es tapu uzaicināta uz šī kora koncertu, turklāt īpašu - Johannesa Brāmsa "Vācu rekviēma" unikālu atskaņojumu ar divu pianistu - Diānas Ketleres un Reiņa Zariņa - pavadījumu un divu solistu - Ingas Kalnas un Egila Siliņa - meistarīgajiem dziedājumiem. Taču kur šeit iederas klavierspēle ar kājām?

Valentīndiena, 14. februāris, ir diena, kad pārīši jaunākos un vecākos gados apmainās mīļām dāvaniņām, puķēm, bučiņām un dodas kopīgās vakariņās, rokās sadevušies. Svešzemju tradīcija, kas, manuprāt, ir viena no gada jaukākajām dienām, kas likuma vārdā būtu jāpasludina par brīvdienu, lai pasaulē vairotu mīļumu. Šogad mana Valentīndiena izvērtās gana negaidīta, jo "Pastaiga" kopā ar "Sola" un dzīvesdraugu izvērtās par "Pastaigu" kopā ar "Sola", dzīvesdraugu un sadarbības partneriem no Polijas.

Kad vēl pirms gadiem divpadsmit strādāju skolā, to sauca par "Projektu nedēļu". Arī maniem bērniem vēl pirms pāris gadiem tā bija "Projektu nedēļa". Nedēļa (retāk) vai trīs darbdienas (parasti) februāra vidū, kad stundas nenotika, bet lielākā vai mazākā draugu pulkā vai retākos gadījumos individuāli vajadzēja kaut ko "pētīt", "izstrādāt", "pierādīt" un visbeidzot "prezentēt". No skolotāja erudīcijas un radošuma bija atkarīgs tas, cik vērtīgas šīs ne-mācību stundu dienas būs pavadītas. Ar retiem izņēmumiem tās bija izniekotas dienas, kad kaut kas skolēniem bija jādara ķeksīša pēc, jo, lūk, ir "Projektu nedēļa". Šķiet, ka tagad jau pāris gadus mācību procesa izniekošana notiek zem nosaukuma "Ēnu diena".

Ir aukstas ziemas rīts, kad Kaķis atkal negribīgi ceļas augšā, izlienot no gultas, kurā gulējis blakus Cilvēkam. "Murrr... Nu lūdzu, lūdzu, necel mani augšā! Murrr... Es esmu tik samiegojies, man ir tik auksti, nu paklausi mani, lūdzu!"  Tā viņš lēnām izvelkas no siltās gultas, integrāļa formā izlokot savus stīvos (bet siltos) kaulus.